“Nevaru teikt, ka biju pilnībā apmierināta ar šo ceļojumu, jo bija daudz organizatoru neizdarību, taču dažās vietās, kuras izdevās redzēt, no sajūsmas aizrāvās elpa,” tā par braucienu uz Gruziju saka Maijas kundze. Viņa piekrīt leģendai, ka Dievs Gruziju radījis tādu, lai te varētu atpūsties vecumdienās. Maija tur pabija pērn, kad kalendārs vēstīja, ka Latvijā sācies astronomiskais rudens.
Svētas kā Indijā
— Ja uz Tbilisi no Rīgas lido lidmašīnā, ceļā jāpavada aptuveni trīs stundas. Es biju grupā, kurai ceļš uz turieni izvērsās krietni vien garāks, braucām ar pārsēšanos caur Turciju, — stāsta Maija. — Stambulas lidostā pāris stundu varējām izbaudīt turku viesmīlību un secināt, ka tā nav Eiropa. No Tbilisi lidostas mūsu galamērķis bija varenais Gruzijas kalnu novads — Svanetija. To, ka tūrisma industrijas lietas šajā zemē ir pašos pirmsākumos, liecināja kaut vai brauciens pārpildītā autobusā uz mūsu izmitināšanas vietu. Par drošības noteikumiem te neviens neuztraucās, ja nu tikai paši tūristi. Bet varbūt taisnība ir gruzīnu nerakstītajam likumam — mašīna ir tāpēc, lai brauktu. Dīvaini gan tas, ka, pēc oficiālās statistikas, ceļu satiksmes nelaimes gadījumu skaits te ir krietni mazāks nekā Latvijā. Tiem, kuri pieraduši pie ērtībām, pagaidām gan ieteiktu izvēlēties citas valstis. Taču pārējiem atlika tik paskatīties pa logu un pavērot ainavu, kā nīgrums atkāpās.
Biju dzirdējusi, ka Indijā govis ir svēts dzīvnieks, manuprāt, tāpat ir arī Gruzijā. Govis pa ceļiem defilēja kā skaistules pludmalē, taču karstasinīgos braucējus viņas nesadusmoja — viņi “madāmām” akurāti apbrauca apkārt.
Ceļā uz mūsu naktsmājām piestājām pie Inguri HES (271,5 m, 20 turbīnu) — otrā augstākā spēkstacijas dambja pasaulē.
Sajūsmina
rododendri
Mūsu ceļš līkumoja pa kalnu serpentīnu, un, šķiet, autobusiņa vadītājs gribēja mums parādīt, kā brauc īsti gruzīnu vīri. Brauca viņi patiešām traki, bet varbūt mēs vienkārši neesam pieraduši pie viņu stila. Pa ceļam redzētās sadzīves ainavas liecināja, ka ik uz stūra dveš nabadzība. Domājām, tās ir nesenās karadarbības sekas, taču patiesībā tā šim reģionam gājusi secen. Apbrīnojama un reizēm pat smieklīga bija gruzīnu izdoma sētiņu gatavošanā — no visdažādāko garumu un veidu kokiem un dēļiem, kuri sastiprināti ar visneiedomājamākajiem materiāliem — lupatiņām, striķīšiem, stieplītēm. Ceļā uz Svanetiju mani pārsteidza rododendri, kas kalnu nogāzēs gozējās visdažādākajās nokrāsās un nebūt neizskatījās panīkuši — bija sulīgi un skaisti. Nezinu, kā lai to izskaidro. Mēs Latvijā tos kopjam un čubinām kā mazus bērnus, mēslojam, laistām, bet tur tie aug savā vaļā griezdamies.
Sagaida latviski
runājošs norvēģis
Vakarā nonācām galamērķī — viesnīcā “Grand Hotel Uschba”, kas ir Ušbas kalna pakājē. Trīs dienas viena no divām ēkām kļuva par mūsu mājvietu. Ja kāds cerēja, ka “grand” ir pieteikums daudzzvaigžņu viesnīcas statusam, noteikti bija vīlies, bet dabas mīļotājiem tā bija paradīze zemes virsū. Visapkārt kalni, kalni, kalni… Mājās pārbraucot, izskatīju fotogrāfijas un konstatēju: lai cik labs fotoaparāts, kalnu skaistuma burvība vislabāk ir baudāma klātienē ar sirdi, un varbūt tieši te ir radies teiciens — labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt.
Viesnīcu, kurā dzīvojām, agrākajā svanu Argvliani ģimenes īpašumā izveidojis norvēģis Rihards Bērugs. Viņš latviešiem nav svešs — savulaik Bēruga kungs ar mūsu valsti bija cieši saistīts, jo bija viens no iniciatoriem Vidzemes Augstskolas dibināšanā. Tagad šo saistību atgādina latviešu valodas prasme. Starp citu, “Grand Hotel Uschba” mājaslapas saturs ir arī latviešu valodā.
Viesnīcas istabas iekārtotas ļoti pieticīgi, bet neko vairāk arī nevajag, te galvenais āra panorāma.
Kad no rīta kāds samiegojies tūrists iekāpa govs pļekā pie viesnīcas un šķendējās, vai šīs “izklaides” dēļ viņam vajadzēja braukt tik tālu no Latvijas, pārējie viņu mierināja, sacīdami, ka tādu “eksotiku” nepiedāvā neviens “grand” hotelis pasaulē.
Lepni un neatkarīgi
Sengrieķu mitoloģija vēsta, ka argonauts Jāsons devies uz Kolhīdu (mūsdienās Rietumgruzijas teritorija) lai atrastu zelta aunādu. Uzskata, ka mīta par argonautiem pamatā ir patiesas ziņas par seno grieķu ceļojumu uz Kolhīdu pēc zelta (tagadējā Svanetijas reģionā).
Lepnā, drošā tauta Svanetijā dzīvo vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Viņi nekad nav kādu iekarojuši, un arī viņus neviens nav iekarojis. Te nav bijusi dzimtbūšana, arī padomju laiki te būtiskas pārmaiņas nav radījuši. Tas arī loģiski, ka neērtais reģiona izvietojums kalnos visos laikos pildījis dabisko aizsargfunkciju. Ne reizi vien, lai nosargātu no ienaidnieka lielākos nacionālos mākslas darbus, tie tikuši nogādāti Svanetijā, jo šī ir Gruzijas ne tikai nesasniedzamākā, bet arī drošākā vieta.
Līdz 19. gadsimtam Svanetija bija nošķirta no ārpasaules, vasarās te varēja nokļūt pa vienu vienīgu ieleju, ziemā praktiski nekā.
(Turpmāk vēl)
Te oficiālā ir gruzīnu valoda, taču saziņā tiek izmantota nerakstītā svanu valoda, kas pieder pie Dienvidkaukāza valodu saimes. Retais te prot krievu valodu.
Savulaik Svanetijas iedzīvotāji svani izveidoja īpašu kviešu šķirni, radīja autentiskus mūzikas instrumentus, un reģionam bija raksturīga īpaša sienu apgleznošanas maniere.
Pēc izskata īstie svani ir blondi ar zaļām vai zilām acīm.
