Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas 11. klases skolēns Dāvis Gorbačovs janvāra sākumā devās uz Slovēniju, kur trīs mēnešus mācījās Metlikas vidusskolā saistībā ar “Comenius” skolēnu mobilitātes programmu. Jaunietis šajā laikā ieguva jaunus draugus, iepazina slovēņu kultūru, tradīcijas, virtuvi, guva priekšstatu par turienes izglītības sistēmu, kas atšķiras no mūsējās.
Grūtības nebiedē
Braucienam uz Slovēniju Dāvis gatavojās laikus, jo viņa ģimene pirms tam uzņēma slovēnieti Kristinu, kura Neretā saistībā ar to pašu programmu pavadīja trīs mēnešus. “Kristina iedrošināja mani iesaistīties šajā projektā un izmēģināt ko jaunu. Sākumā, kad tam pieteicos, biju pārliecināts, ka viss būs burvīgi, taču, tuvojoties datumam, kad bija jādodas uz Slovēniju, vairs nejutos tik pārliecināts. Esmu priecīgs, ka nenobijos no grūtībām un izbaudīju to, ko sniedza šis projekts,” stāsta Dāvis. Skolēnu mobilitātes programma paredz, ka jaunieši trīs mēnešus ne tikai mācās citā skolā, bet arī dzīvo ģimenē, iejūtas tās ikdienas ritmā. Dāvis atklāj, ka sākumā jaunajā vidē iejusties bijis ļoti grūti, taču daudz palīdzējuši draugi — Kristina un Matics, kurus bija iepazinis jau Neretā.
Sadzīvo vairākas
paaudzes
Lidostā Dāvi sagaidīja projekta koordinatore Slovēnijā Lorena Mihelača un slovēņu tēvs Deniss ar vecāko meitu Tjašu, māte Jožica ar mazo meitu Anju gaidīja mājās. Slovēņu ģimenes galva — tēvs Deniss — ir kalējs, māte strādā farmācijas kompānijā. Vecākajai meitai Tjašai ir 17, jaunākajai — 11 gadu. Trīs mēnešus, ko Dāvis pavadīja Slovēnijā, viņš dzīvoja Spudiču trīsstāvu privātmājā, kur zem viena jumta mīt trīs paaudzes.
“Pirmie iespaidi, ko guvu par šo valsti: izbraucot ārpus Ļubļanas, mani pārsteidza divu, trīsstāvu privātmājas, kas ārēji bija diezgan līdzīgas — jaunas un milzīgas. Vēl novēroju, ka pie katras mājas bija vismaz divi jauni auto. Arī mana jaunā mājvieta bija plaša, un slovēņu ģimenei bija trīs automašīnas,” atceras Dāvis.
Mācības sākas
pulksten 7
Pirmā skolas diena bija satraukuma pilna, jo bija neierasti agri jāceļas, lai dotos uz skolu un satiktu jaunos klasesbiedrus. Vairākas dienas nedēļā pirmā stundas sākās jau pulksten 7.05, pārējās dienās — pulksten 8, toties mācības beidzās agri — jau ap pulksten 13. “Man tas bija ļoti neierasti, jo mācību stundas Latvijā ilgst līdz pulksten 15, 16. Pārnākot mājās, reizēm nezināju, kā aizpildīt brīvo laiku, lielākoties to izmantoju, lai pildītu mājasdarbus, kas e—klasē bija uzdoti Neretas skolā.
Pirmās dienas uz skolu devos ar bažām, jo nezināju, kas mani sagaida, bet skolā sapratu, ka slovēņi ir daudz atvērtāki un draudzīgāki nekā mēs, latvieši. Klasesbiedri un skolotāji man bija sagatavojuši nelielu pārsteigumu — koncertu un cienastu. Šajā skolā jaunieši apgūst bērnudārza audzinātāja palīga profesiju, tāpēc daudzi priekšmeti saistīti ar to. Man ļoti patika mākslas stundas, jo Latvijā neko līdzīgu nebijām darījuši — no māla veidojām karnevāla maskas,” stāsta jaunietis.
Dienu pavada zeķēs
Slovēņu valodas stundā jaunieši apguva arī zīmju valodu, ko lieto mazi bērni, pirms iemācās runāt. “Slovēņu valodas skolotāja bija pārsteigta par to, ka daudzus slovēņu valodas vārdus jau biju iemācījies. Patiesībā slovēņu valoda ir līdzīga krievu valodai, pie-
der pie tās pašas valodu saimes. Sākumā vārdus, ko nezināju, skolotāja centās attēlot ar žestiem, emocijām, tāpēc šīs stundas pagāja ļoti ātri, tikpat kā nemanāmi. Man patika arī psiholoģijas stunda, kurā klasesbiedri spēlēja spēles saistībā ar bērnu attīstību. Atšķirībā no Latvijas skolām Slovēnijā skolēni drīkst skolā valkāt istabas čības, tāpēc Dāvis vienu dienu skolā pavadījis zeķēs, jo bija aizmirsis garderobes skapīša atslēgas, kurā čības ieslēgtas.
Mūzikas stundā Dāvis saņēmis negaidītu dāvanu no Lorenas, savas mentores, — koka flautu, kuras spēli apguva kopā ar klasesbiedriem, daudz trenējās arī pēc skolas.
Svētdienās uz
baznīcu
Jaunietis atklāj, ka tikai pēc pirmā Slovēnijā pavadītā mēneša sācis pierast pie cilvēkiem ielās, skolā, veikalā. Ģimenē lielākoties sarunājies ar tēvu un vecāko meitu, kuri zināja angļu valodu sarunvalodas līmenī, ar māti un jaunāko meitu sazinājušies slovēņu valodā, bet to, ko nevarējuši pateikt vārdos, skaidrojuši zīmju valodā un ar žestiem: “Sākumā likās, ka esmu pavisam citā nezināmā pasaulē starp svešiniekiem, bet vēlāk jutu, ka cilvēki ir pieraduši pie manis un es esmu pieradis pie viņiem. Slovēnijā ir tradīcija, ka svētdienās ģimenei jābūt kopā. Sākumā ir kopīgas brokastis, kas turpinās ar kopīgām aktivitātēm. Katru svētdienu apmeklējām Svēto misi, pēc tās māte un vecākā meita mājās mūs sagaidīja ar siltām tikko pagatavotām pusdienām, kurās obligāta sastāvdaļa ir makaronu — dārzeņu zupa. Svētdienās galds bija klāts bagātīgi, bija arī saldais ēdiens. Baudīju arī vienu no slovēņu nacionālajiem ēdieniem — kartupeļu, pupiņu biezeni ar sautētiem rāceņiem. Sautēti rāceņi Slovēnijā ir diezgan populārs ēdiens, ko gatavoja arī mana slovēņu ģimene. Palīdzēju mātei cept rīsu pīrāgu, kas man ļoti garšoja, un noteikti tādu izcepšu Latvijā,” teic Dāvis.
Apskata arī
Itāliju
Triju mēnešu laikā Dāvis apskatīja tuvējās pilsētas, skaistākos kultūrvēstures objektus un arhitektūras pieminekļus, bet brīnišķīgākais bija ceļojums uz Itāliju. “Nācās agri celties, jau pulksten 5 rītā, lai nenokavētu autobusu, kas mūs nogādāja līdz Itālijas pilsētai Ronki un atpakaļ. Biju ļoti miegains, tāpēc autobusā pusceļu gulēju. Kad pārbraucām Slovēnijas un Itālijas robežai, varēja just pārmaiņas. Slovēnijā vietām vēl bija saglabājies sniegs, bet, iebraucot Itālijā, par sniegu nekas neliecināja, gaisa temperatūra bija apmēram + 9 grādi, spīdēja saule. Slovēnijā kādu laiku biju dzīvojis, tāpēc varēju salīdzināt abu kaimiņvalstu dabu, cilvēkus. Būtiskākā atšķirība, ko ievēroju: Itālijā mājas ir daudz mazākas nekā Slovēnijā, tāpat kā pie mums Latvijā. Vislielākais pārsteigums bija — lai cik turīgi cilvēki dzīvotu šajās privātmājās, neviens neuztraucas par apkārtējās vides sakopšanu. Ronki pilsētas ugunsdzēsēju postenī mūs sagaidīja slovēņu valodā runājošs ugunsdzēsējs, kas bija mūsu gids. Tā kā slovēņu valodu labi nesapratu, lielāko daļu ekskursijas vienkārši aplūkoju apkārtni,” atceras jaunietis.
Šķērso vienpadsmit tuneļu
Jaukākās atmiņas par Slovēniju Dāvim ir par laiku, ko pavadījis kopā ar jau Latvijā iepazīto Kristinu Cvitkoviču: “Uz viņas mājām devāmies autobusā, kurā visi skaļi dziedāja, autobusa šoferim tas nemaz netraucēja, bija jautri. Kad ieradāmies ciemā, kur Kristina dzīvo, sajūtas bija līdzīgas kā Neretā — miers, klusums. Devāmies nelielā pārgājienā gar upi Kolpu, daba Adlešiču ciemā ir burvīga.”
Kopā ar Kristinu un viņas ģimeni Dāvis devās arī uz Slovēnijas kaimiņvalsti Horvātiju, kur atpūtās divas dienas: “Līdz mājvietai pie Adrijas jūras Viras salā Horvātijā mums nācās mērot apmēram 300 kilometru. Ceļā pavadījām trīs stundas, šķērsojām vairākas kalnu grēdas, kurās ir izbūvēti tuneļi, garākais no visiem tuneļiem ir 6,5 kilometrus. Izjūtas nebija pārāk patīkamas, jo iedomājos par dažādiem nelaimes gadījumiem. Kā pēc tam var izkļūt no tuneļa? Bet šķērsojām visus vienpadsmit tuneļus bez starpgadījumiem.
Kalnos apstājāmies pie kādas kafejnīcas, kas šajā laikā bija slēgta. Pirmo reizi piedzīvoju ko tādu — vējš bija tik stiprs, ka brīžiem, kad brāzmas bija ļoti spēcīgas, mēs nevarējām nostāvēt kājās, ejot taisni uz priekšu, vējš mūs nesa uz sāniem. Es pat uz brīdi apgūlos ar muguru pret vēju un izbaudīju kaut ko līdzīgu bezsvara stāvoklim, kad nevajadzēja piepūlēt nevienu muskuli, lai noturētu savu svaru — vējš bija kā neredzams dīvāns, kurā varēja iegulties un brīdi pagulēt. Tas bija lieliski!”
Iepazīst atšķirīgu mentalitāti
Pēc trim Slovēnijā pavadītajiem mēnešiem Dāvis teic: “Esmu ieguvis pieredzi, papildinājis valodu zināšanas. Skolā daļa mācību stundu noritēja angļu valodā, piemēram, mūzika, psiholoģija, mākslas stundas. Angļu valodu nācās izmantot arī ikdienā. Esmu mācījies divās dažādās valstīs, izglītības sistēmās, varu salīdzināt daudzas lietas, mācību procesu, organizāciju. Sirdij tuvāka man tomēr ir Latvijas izglītības sistēma. Esmu iepazinis citādu kultūru, mentalitāti, kas atšķiras no mūsējās — ziemeļnieku mērenības, apdomīguma, praktiskuma. Jaunie draugi, paziņas, cilvēki, ko sastapu Slovēnijā, paliks atmiņā. Kaut gan ne viss noritēja tikai gludi un perfekti, dažreiz gribējās visu pārtraukt un atgriezties, tomēr nu tas ir galā, esmu atgriezies Latvijā sveiks un vesels, priecīgs, apmierināts, ar jaunām zināšanām, pieredzi, ko neviens man nespēs atņemt. Esmu tikai ieguvējs.” ◆
