Pirms kāda laika saņēmu vēstuli no skrīverietes Brigitas Einbergas un dzejnieces Veronikas Strēlertes dzejoļa “Lāčplēša sauciens” oriģināla kserokopiju. Interesants ir stāsts, kā šis dzejolis pie Brigitas kundzes nonācis.
Otrā pasaules kara beigās, 1945. gada martā, Brigitas Einbergas (toreiz Ozoliņas) māte strādājusi par medmāsu vāciešu kara hospitālī Kabilē. Mazā toreiz septiņgadīgā meitene Brigita gājusi līdzi mātei uz darbu. Kādu dienu (dzejoļa datējums liecina, ka tas bijis 1945. gada 15. martā — aut.) pēc nelielas palīdzības hospitālī vērsusies dzejniece Veronika Strēlerte, kurai netālu, Irlavā, dzīvojuši vecāki. Viņa toreiz no Vācijas bijusi atbraukusi uz mātes bērēm un jau nākamajā dienā devusies uz Ventspili, lai aizbrauktu no Latvijas. Bibliogrāfijas avoti vēsta, ka dzejniece 1945. gada 8. maijā, kara beigu dienā, emigrējusi uz Zviedriju.
Mazajai Brigitai jau bērnībā paticis lasīt dzejoļus, un viņa arī pati mēģinājusi sacerēt pantiņus. Todien tos uzdrošinājusies parādīt Veronikai Strēlertei, un dzejniece Brigitai uzdāvinājusi savu dzejoli “Lāčplēša sauciens”. Daudzus gadus Brigita Einberga dārgo dāvanu glabājusi kādā vecā grāmatā. Līdz pat 2012. gadam, kad Veronikai Strēlertei apritētu 100 gadu (1912. — 1995.). Tagad skrīveriete dzejoļa manuskrip-tu plāno nodot kādam muzejam. “Staburags” ir pirmais, kas to publicē.
Brigitas māte Klāra Ozoliņa par to, ka bija strādājusi vācu kara hospitālī, palīdzējusi karavīriem, tika arestēta, notiesāta uz 10 gadiem un kā politieslodzītā deviņus gadus pavadīja Sibīrijā. Pēc tam viņa atgriezās Latvijā, dzīvoja Skrīveros un kļuva par slavenu šuvēju, kurai klientu netrūka plašā apkārtnē. ◆
