Sarmīte Rode
***
Rudens lapu skūpstītā ceļā
Esmu pie tevis vistuvāk.
Redzi, vēl durvis ir vaļā,
Pa kurām vasarai ienākt.
Ogles sārtā tvīkstošā kļava
Par mani zina vislabāk —
Vai esmu vasara tava
Vai zvaigzne rudenīgā.
Sarmīte Rode
***
Vienu brīdi tīras laimes…
Kā reiz pēc tās ilgojās Čaks.
Vai tu vari šodien atnest
Uz sudrabotas paplātes?
Bet laimes putns aizsteidzies,
Vien palicis sudrabots mats.
Uz galda atstāta zīmīte —
Laimes putns esi tu pats.
Sarmīte Rode
***
Rudenī nokopts tīrums
Kā ilgots svētvakars.
Kā noberzt dvēseli tīru,
Par miesu tīrāks top gars?
Uz zemi noraugās Sējējs,
Plaukstas mūžību jūt.
Tīrumu kopjot uz zemes,
Debesīm tuvāk būt.
Maija Vegnere
Tējas laiks
Ar tevi kopā iedzert tēju —
Vai tas par daudz ir dzīvei lūgts?
Tik ilgi mēs pa darbiem skrejam,
Un vēl arvien šīs stundas trūkst.
Par strauju rīts, par īsu vakars,
Laiks gultā krist, rīt jāceļas.
Nakts zilā tumsā zvaigznes pakar,
Bet mums no tā — vien it nekas.
Ar tevi kopā iedzert tēju —
Lai piparmētru smarža vij,
Lai nav par dzīvi līdzi vējam
Vien jānopūšas — laikam bij’.
Sarmīte Rode
***
Rudens lapu skūpstītā ceļā
Esmu pie tevis vistuvāk.
Redzi, vēl durvis ir vaļā
Pa kurām vasarai ienākt.
Ogles sārtā tvīkstošā kļava
Par mani zina vislabāk –
Vai esmu vasara tava,
Vai zvaigzne rudenīgā.
Līga Sinkēviča
***
neaizbāzt sirdij muti
rupji ar taukainu saprāta dvieli
saprāta samazgām
piesūkušos
nelikt tai klusēt
ļauj tai lakstīgalu pielūdzējai elpot
Līga Sinkēviča
***
vēl
paliks tik daudz
vēl tik daudz saulrietu pēc mums
un tikpat neprātīgi sadegs
virs jūras rietā
debesjums
virs upes migla
rāmi kūpēs
pār ceļu ēnas tiltus kals
bet dzērvēm tālās
meža pļavās
no rītiem rasā
kājas sals
Kristaps Bite
Tevis iespaidā
Sirms klājas šodien novakars
Pār divām karstām pierēm,
Kas viena otras dvēseli skar
Un nemierā rod mieru.
Tik dūmakainas jūtas tvan
Un virmo abu starpā,
Kā purvā dzērvju balsis skan,
Tā mieru šo tie sargā.
Un beidzot patiesi var būt
Tik tālu prom no mājām —
To arī pati daba jūt,
Dzen asnus pie to kājām.
Ir viņi tikai divatā
Un vairs neviena cita,
Bet brīve šī ir citāda,
Ne sākumā kā šķita.
Ārija Āre
***
Kā es rudeni sagaidīšu?
Varbūt ar mārtiņrozēm,
Ar ābolu groziem,
Ar dāliju ziedlapām košām.
Ko es domāšu, pretī tam ejot?
Varbūt par vasaru,
Par sevi un tevi,
Par prieku, par asaru.
Ko es neatdošu rudenim?
Klusu vasaras saulrietu,
Kādu vārdu iemīlētu,
Dziesmu par mani un tevi
Neatdošu tev, ruden.
Ārija Āre
Es palūgšu vēja orķestrim
Es palūgšu vēja orķestrim
Nospēlēt mārtiņrožu valsi,
Tas manam un tavam rudenim
Ļaus sadzirdēt ziedlapu balsis.
Mēs abi tikāmies rudenī,
Vēja un ziedlapu putenī.
Mārtiņrozes ziedēja dārzā
Krāsā tumši sarkanā.
Tas nekas, ka citas skaņas
Spēlē šodien orķestris,
Laiks mūsu likteņstīdziņās
Ir ziedu skaņas atstājis.
Spēlē, vēja muzikant, spēlē,
Mārtiņrozes dārzā kvēlo.
Kamēr saulīte ziedlapās gaismu lies,
Mūsu likteņi valsī šai satiksies.
Gina Viegliņa
Kas mirkli padara
skaistu?
Kas mirkli padara skaistu?
— Tā saule, kas virs meža lec,
Un dzērvju klaigas purvā,
Un migla, ko tālumā redz.
Kas gadus dara tik skaistus?
— Tās dienas, kad mirkļus tu krāj
Un dvēseles bagātību
Mātes raibajā seģenē klāj.
Tie mirkļi un gadi par īsu,
Tu atgriezies domās arvien
Pie bērnības, jaunības takām,
Ko krāsaini dzīpari sien.
Krīt rasa no asteru plakstiem,
Krīt zīle bez steigas tāds stāsts,
Vēl mirklis, un atveras rozes —
Manas Latvijas ziedu klāsts.
Gina Viegliņa
Eņģelis
Vējš notraucis uz ceļa lapas,
Kas tā kā zelts pie kājām mirdz,
Balts eņģelis pa pļavām staigā,
Tam skumjās sarāvusies sirds.
Kur nolikt galvu? — viņš sev vaicā,
Kāds tukšums — māju vairāk nav!
Kur cilvēki? Vai projām jāiet,
Kurp viņi devušies ir jau?
Šī zeme svētīta, vai tiešām
Te mīlestības trūkst un trūkst?
Balts eņģelis pa laukiem staigā,
Un viņa sirds no sāpēm lūst.
Vējš notraucis uz ceļa lapas,
Vēl viena virpuļo un krīt,
— Dievs, ļauj man atgriezties pie Tevis!
— Lūdz eņģelis, un gaisma spīd.
Olga Kļaviņa
Tāpēc mēs iemīlam
Vasara, ziedošā vasara,
Apkārt tev smaržas tvan!
Vasara dzidra kā asara,
Putnu dziesmās tā skan.
Vēji, putni un debesis,
Putnu treļļi, koku šalkas,
Zeme, arkls un lemesis,
Pavasara un rudens talkas.
Viss tas iedzimis asinīs,
Viss tas ir Dieva dāvāts,
Mīļotā sirds pieskāriens —
Un tās jau debesis tavas.
Skaistas, gaišzilas debesis,
Burvīgas skan vēju šalkas,
Tomēr par to vēl skaistākas
Dzīvi mīlēt un mīlēt alkas.
Tāpēc mēs iemīlam vasaru,
Tāpēc tajā mēs dziedam,
Tāpēc ar alkas dzimušas,
Tāpēc dzīvē mēs ziedam.
Mīļais, ņem manu vasaru,
Tavējo mīlot, daudz ņemu,
Paņemam to kā pasaku,
Mīlot viens otru, dzeram.
Ruta Baikova
Tik esi!
Es raudzīšos tevī caur pieneņu pūkām,
Es gaidīšu tevi ar pīpeņu ziediem,
Un maigumu savu es šūpolēs celšu
Un liepziedu tēju ar medu tev smelšu.
Tik esi šai pasaulē vienīgais mans,
Lai dzīve nav tukša un smaga kā tvans.
Man ābolu lietus no ābelēm krīt,
Un nezinu, kā man būs šodien un rīt?
Vai varbūt vēl esmu ko spējīga veikt?
Tik vienu vēl gribētos tevim man teikt —
Ja būtu šai pasaulē vienīgais mans,
Es dzīvotu, elpotu, smaidītu tev.
Caur ābeļu zariem un ziedošām pļavām
Pie tevis es trauktu, pēc tevis es alktu,
Tik esi šai pasaulē vienīgais mans.
