Līgosvētki, kā ierasts, ir ģimenes un draugu kopā sanākšana, kas ietver arī kopīgas izklaides. Draugi mums ir visiem, bet diemžēl ne visiem ir ģimene. Iršos, ģimenes krīzes centrā, ir daudz bērnu un arī pieaugušie, par kuriem viņu ģimenes ir aizmirsušas, bet tas gan nenozīmē, ka tur Līgosvētkus nesvin. “Arī pie mums viss notiek,” saka krīzes centra vadītāja Inga Ķieģele.
Rosība Līgosvētkos sākas jau no paša rīta, kad meitenes dodas uz pļavu plūkt jāņuzāles, bet puiši pēc ozolzariem, ar ko izrotāt gan krīzes centra telpas, gan savas istabas. Teju visu dienu centrā rotā telpas un pin vainagus. “Bērniem šie svētki ļoti patīk, viņi ar lielu degsmi un prieku visur piedalās,” saka krīzes centra vadītāja Inga Ķieģele. “Tas ir mīts, ka krīzes centros kaut kas notiek citādi, vienīgā atšķirība, ja to tā var saukt, ir tas, ka mūsu ir daudz, mēs esam kā viena liela ģimene, kura kopā sagaida vasaras saulgriežus.”
Pievakarē, tāpat kā daudzviet Latvijā, arī Iršu krīzes centra teritorijā tiek iekurts ugunskurs. “Arī šogad ugunskurs jau ir sagatavots, to izveidojām no vecajām koka šūpolēm, kuras savu laiku bija nokalpojušas un bija jāsazāģē,” stāsta Ķieģeles kundze. Pie ugunskura krīzes centra iemītnieki un darbinieki dzied tradicionālās līgodziesmas un stāsta ticējumus.
“Jau pirms svētkiem bērni grāmatās un citur meklē dažādus materiālus par šī vakara tradīcijām. Līgodienas rītā bērni nāk pie manis, un es viņiem stāstu par šo svētku nozīmi latviešu kultūrā.
Daudz palīdz arī citi centra darbinieki un personāls,” saka vadītāja.
Ir arī svētku mielasts. Galdā tiek celts siers, ugunskurā ceptas desiņas un gaļa, alus vietā gan ir tikai kvass. “Mūsu svētku galdā bieži ir mājās sietais siers, jo ir vairākas darbinieces, kuras prot siet sieru un labprāt ar to cienā pārējos. Gaļu mēs nekad necepam uz metāla iesmiem. No rīta zēni tuvākajā apkārtnē sagriež un sagatavo koka iesmus, arī tas viņiem ir kā piedzīvojums,” stāsta Ingas kundze.
Līgosvētkus svin līdz rīta gaismai. “Izturīgākie noteikti sagaida saullēktu, un, kad ugunskurs jau izdzisis, jaunieši lec tam pāri,” teic Inga Ķieģele. “Tagad pie mums mīt arī vecie cilvēki, un bērni ar viņiem labprāt draudzējas. Un tieši Līgo vakarā pie ugunskura raisās interesantas sarunas, kad vecie ļaudis jauniešiem stāsta par savu dzīvi un to, kā pirms daudziem gadiem svinēti Jāņi. Mūsu Līgosvētki, iespējams, ir pat interesantāki nekā milzīgie masu pasākumi, kuros piedalās tūkstošiem cilvēku.”
