Pēc mediju un meteorologu par gadsimta nodēvētajiem plūdiem Pļaviņās aizritējis aptuveni mēnesis. Applūdušo māju iedzīvotāji vēl joprojām cīnās ar pavasara palu sekām. Zinaīda Vintisjonoka Lielajā Krasta ielā līdzās upei dzīvo kopš astoņdesmito gadu vidus un tādus plūdus vēl neesot pieredzējusi.
Kurina biežāk nekā ziemā
Pļaviņiete Zinaīda Vintisjonoka kušina lielu dzeltenu suni Rembo un aicina istabā. Pagalmā nelielajā būvē, kas plūdos bija gandrīz pilnībā pazudusi zem ūdens, rosās saimnieks Andrejs — esot jālabo, jo ūdens pirti stipri sabojājis, kopš plūdiem vēl nevarot iekurināt, tādēļ mazgāties jāiet pie radiem vai draugiem. Vintisjonoku laiva, plūdu laikā kā piesieta dārza malā pie žoga, tā arī tur palikusi. Tagad, kad ūdens vairs nav, mazliet savādi izskatās tukšā laiva ceļa un dārza malā. Parasti laivu vīrs izmantojot, dodoties makšķerēt vai braucot otrpus Daugavai esošajos mežos sēņot.
Ūdens mājā un dārzā nodarījis daudz posta. Pēc noplēstajām tapetēm visās telpās redzams, cik augsts bijis ūdenslīmenis. Arī grīda uzbriest — zem preskartona esošās skaidu plāksnes sasūkušās ūdeni un nežūst, lai gan saimniece kurinot katru dienu, pat biežāk nekā ziemā. “Pirmajās dienās pēc plūdiem skats mājā un dārzā briesmīgs,” atceras pļaviņiete. “Pie draugiem mazgāju un žāvēju veļu, palīgā atbrauca arī meita un mazdēls.”
Žāvē ar ventilatoru
Lai gan plūdiem gatavojušies kā ik gadu, tomēr šoreiz pārāk augstā ūdenslīmeņa dēļ saimnieku pūles, sadzīves tehniku un citas mantas novietojot augstāk, bija veltas.
“Istabās un virtuvē peldēja viss — veļas mazgājamā mašīna, lielais televizors, ūdens “nocēla” arī puķes no palodzēm, arī tās peldēja, vēlāk tās ilgi nelaistīju,” stāsta Zinaīdas kundze. “Veļas mazgājamo mašīnu žāvējām gan ar ventilatoru, gan nesām ārā saulē un vējā, arī televizoru tāpat žāvējām, pēc nedēļas ieslēdzām, un darbojas.” Skapī noliktais mazais televizors gan izmircis caur un cauri, vairāk nedarbojoties, nācās izmest tāpat kā paklājus, dīvānus, gultas. Varbūt tie būtu izžuvuši, taču ūdens atstāja ne vien redzamas pēdas, bet arī jūtamas — viss, kas izmirka, piesūcās arī ar ļoti nepatīkamu smaku.
Zinaīda teic, ka lielākais zaudējums ir grāmatas — nācies izmest visas. Kaimiņiene gan cerot savas saglābt — sakrautas pagalmā kaudzē, tās saulē un vējā žūst. Ūdens apskādējis arī fotoalbumus, bildes salipušas un izmirkušas, tomēr lielāko daļu izdevies izglābt. Tā kā visas mīkstās mēbeles vairs nebija lietojamas, draugi iedeva saliekamo gultu ar matraci, tagad gulēšanai izmanto saliekamo krēslu, ko neilgi pirms plūdiem pasūtījusi. “Dienā, kad sākās plūdi, zvanīja no darbnīcas un teica — varam jums vest, bet kur nu!” smejas Zinaīda.
Vienīgā grāmata
“Man ir ļoti daudz draugu un paziņu, pie viņiem arī dzīvoju trīs dienas, kamēr māja bija ūdenī,” stāsta saimniece. “Ņēmu kaķi azotē un devāmies augšā kalnā pie draugiem, bet vīrs kopā ar mājas sargu Rembo pa dienu palika mājas bēniņos. Suns gan bija ļoti pārbijies, jo viņš paniski baidās no ūdens.”
Katrā ļaunumā jāspēj saskatīt arī ko labu — uzskata pļaviņiete un teic, ka ūdens ļāvis pārvarēt taupīgo latvieša dabu un atbrīvoties no daudzām nederīgām mantām, apģērba. Arī dārzu šogad nevajadzēs mēslot, ūdenszāles un dūņas palikušas gan uz zemes, gan kā sietā ieķērušās drāšu žoga “acīs”.
Lai gan esot žēl sabojāto lietu, saimniece īpaši neskumst un uz notikušo raugās mazliet humoristiski. “Sveša malka atpeldēja uz mūsu dārzu, mūsējā aizpeldēja, pēc tam staigājām pa dārzu un dalījām,” smejas Zinaīda. “Siltumnīca arī bija pacelta, to varēja aizskalot, bet, re, labi, ka neaizpeldēja, žogu nogāza pilnībā, tagad jau salabots. Turklāt mums, plūdos cietušajiem, pašvaldība uzdāvināja grāmatu par Pļaviņām. Tā man tagad vienīgā.”
