“Es jau neesmu nekādos augstos amatos strādājusi, esmu vienkāršs cilvēks,” izbrīnīta par aicinājumu tikties saka Līvija Šupeiko no Aiviekstes. 30. aprīlī viņai apritēs 80 gadu.
No Zommera par Pūpolu
“Esmu dzimusi un augusi kādreizējā Jēkabpils rajona Vārnavas pagastā, tagad tas ir Viesītes novads,” stāsta jubilāre. “Ģimenē bijām trīs bērni — brālis, pēc sešiem gadiem piedzimu es un vēl pēc sešiem gadiem — māsiņa, viņa tagad ir mirusi. Bet Ēvalds vēl turas, laikam vīnogu dēļ, viņš ir pazīstams to audzētājs. Tēvs bija Otto Zommers un vectēvs arī, taču 1939. gadā, kad varēja mainīt uzvārdus, tēvs vācisko uzvārdu nomainīja, un mēs visi kļuvām Pūpoli. Laikam tādēļ, ka pie mājas auga daudz pūpolu.”
Jubilāre domā, ka Latvijā “tīru” latviešu ir maz, jo bijis daudz jauktu laulību — te valdījuši gan vācieši un krievi, gan poļi un zviedri. “Maniem bērniem arī ir asiņu sajaukums, bet varbūt tas pat ir labi, veselīgāki bērni,” viņa saka. Jubilāres tēvam bija vācu saknes, māte — latviete. Pati apprecējusies ar Leonīdu, vīrieti, kuram pasē bija rakstīts “krievs”, taču patiesībā viņa tēvs bija ukrainis, bet māte — baltkrieviete. Abu laulībā piedzima divi bērni — Irīna un Valērijs. Kā lai tagad pasaka, kāda ir viņu tautība?
Grāmatas stiepj koferī
“Skolā sāku mācīties kara laikā. Brālis man bija iemācījis rakstīt un lasīt, skolotāja teica, ka es palaidīšos slinkumā, ja mani atstās 1. klasē, tādēļ uzreiz pārcēla 2. klasē, bet tajā nebija tik viegli, vajadzēja mācīties vācu valodu,” atceras jubilāre.
Pēc vidusskolas beigšanas Līvija vienu ziemu nostrādāja Sunākstes skolā par pionieru vadītāju, bet pēc tam Vārnavā kļuva par bibliotekāri, un šajā darbā, gan vairākās bibliotēkās, aizvadīja 28 gadus.
“Koferī stiepu grāmatas uz sovhoza brigādi, jo biju grāmatu izplatītāja. Cilvēkus interesēja daudz kas — puķkopība, dārzeņu audzēšana, daiļ-
literatūra… Noliku koferi zemē — cik skaists skats uz Kāla ezeru! Tā apkārtne man ļoti patika. Arī Kaķīša ezers, Salājs…”
Bibliotekāres darbs viņai ļoti paticis, tik daudz grāmatu izlasīts! Kopā ar klubu vadītājiem organizēti arī dažādi sarīkojumi, konferences, spēlēts teātris, dejots pašdarbības kolektīvā, organizēti šūšanas pulciņi. Vēl tagad Līvijas skapī ir pašas šūtas kleitas. Reiz bija jādara arī kāds neparastāks darbs — jāsalaulā jaunais pāris. Skaistas runas nav vajadzējis teikt, jo dzeju runājuši un dziedājuši pašdarbnieki.
Kāpēc tētis brauc tikai ciemos?
Ar savu nākamo vīru Līvija iepazinusies, kad puisis atgriezies no dienesta. Viņš teicis — ja atradīs kādu meiteni, tad paliks, ja nē, pārcelsies dzīvot citur. Bieži nācis uz bibliotēku pēc grāmatām. “Kas to būtu domājis, ka viņš izvēlēsies mani,” teic Līvijas kundze. Vīrs bijis lādzīgas dabas, taču arī viegli pakļāvīgs, un, kā lai neiedzer, ja sovhozā citi to dara un aicina pulkā. Tā viņš grādīgo sācis lietot arvien biežāk, un Līvija ar bērniem nolēmusi dzīvot šķirti. Taču bērni jautājuši: “Kāpēc tā: ar citiem bērniem tētis visu laiku dzīvo kopā, bet pie mums atbrauc tikai ciemos?” Pažēlojusi, vīru atkal pieņēmusi, taču bijis ļoti grūti sargāt katru rubli, lai to nenodzertu, nācies vīra vietā iet arī pēc algas. Līvija atbraukusi uz Pļaviņām un vietējā sovhoza direktoram teikusi: “Dodiet man darbu un maizi, jo man vienai jāaudzina divi bērni!” Pļaviņas izvēlējusies tādēļ, ka tur visas vajadzīgās iestādes ir tuvu, ir laba satiksme. Dabūjusi uzskaitvedes vietu, bet pēc dažiem mēnešiem sākusi strādāt par grāmatvedi.
Līvija sarunājusi, ka dēls pusaudzis vasarā varēs pastrādāt vietējā darbnīcā, un tur satikusi savu otro vīru Vladimiru, kurš strādāja par autoatslēdznieku. Sieva viņu bija pametusi invaliditātes dēļ. Vīra tēvs bijis igaunis, māte — poliete, bet pasē rakstīts “krievs”. “Esmu dzīvojusi kopā ar diviem krieviem, kas tomēr nav bijuši krievi. Tomēr svarīga ir nevis tautība, bet tas, kādos apstākļos cilvēks ir audzis, kāds viņš ir. Ar pirmo vīru laulībā nodzīvoju 15 gadu, ar otro —17, bet tagad abi ir miruši,” saka jubilāre.
“Desmitā es pati”
Līvijas kundze otrdien savu jubileju svinēs tikai paziņu un draugu lokā, bet maija sākumā būs plašākas un skaistākas svinības kopā ar radiem, bērniem, mazbērniem, līdzīgi kā 70 gadu jubilejā. “Ne visi ir bijuši Likteņdārzā, tādēļ vispirms pulcēsimies tur,” stāsta jubilāre. “Krustmeita jau paņēma manas bērnu dienu un citas bildes, viņa gatavos pārsteigumu. Sapulcēsimies, atcerēsimies, jo, kas to lai zina, vai vēl kādreiz tā varēs. Saka, ka ir deviņi amati un desmitais bads, bet man ir deviņas slimības un desmitā es pati. Tomēr jāsadzīvo, un es cenšos. Patīk adīt un tamborēt, bet nu gan rokas tirpst. Kā gan netirps, ja 80 gadu cilātas!”
Kamēr mēs runājām, ienāca kaimiņiene Skaidrīte Stepanoviča — pēc krustnagliņām, jo vāra ķirbjus. “Tā mēs viena otrai izlīdzam, ja kaut kaut kā pietrūkst. Abas kopīgi abonējam arī “Staburagu”, lasām žurnālus. Viņa ir mans miesassargs, divas reizes “ātros” izsauca, palīdz, kad vajag, un palīdzēs ikvienam. Īsts sirdscilvēks, tādi ir reti.”
