Dodoties Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā braucienā, martā divas dienas pagāja Igaunijā. Valstī, kurā pirms diviem gadiem — 2011. gada janvārī — nacionālo valūtu kronu nomainīja pret eiro. Sešas tikšanās ar dažādu nozaru pārstāvjiem — Eiropas Komisijas pārstāvniecības Igaunijā, Ekonomisko pētījumu institūta vadītāju, ekonomikas ministru, parlamenta locekļiem, Igaunijas lielākās avīzes redaktoru, Latvijas vēstnieku Igaunijā, Pērnavas pilsētas mēru un citiem — palīdzēja apjaust to, kas Latviju sagaida 2014. gada janvārī, kad pievienosimies tām 17 Eiropas valstīm, kuras ir tā saucamajā eirozonā jeb Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā.
Galvenais jautājums, kas aktuāls katram no mums, vai pēc eiro ieviešanas preču un pakalpojumu cenas būs augstākas vai paliks nemainīgas? Ja nevēlaties šo rakstu lasīt līdz galam, varu pateikt — pārmaiņas būs, cenas noteikti pieaugs, bet iemesls tam ir ne tikai naudas maiņa.
Vērtēsim vizuāli
Igaunijā šajā jautājumā liela ietekme bija cilvēciskajam, psiholoģiskajam faktoram. Ilgu laiku ikdienas produktu cenām lietoti divciparu skaitļus, un pēkšņi tos nomaina ar daudz mazākiem, tad loģiski liekas, ka arī prece maksā lētāk. Piemēram, veikalā litrs standarta (2,5%) piena maksāja 13 kronu, tagad — tikai 0,82 eiro. Latvijā salīdzinoši mazās cenas pēc eiro ieviešanas kļūs vizuāli lielākas. Pirmais, ko, tās redzot, padomāsim, ka prece maksā dārgāk.
Tallinas ielās aptaujātie cilvēki izteica atšķirīgu vērtējumu dzīvei ar jauno naudu. Vecāka gadagājuma ļaudis atzīst, ka cenas kopš 2011. gada ir cēlušās, vidējā paaudze pārmaiņas nejūt, bet gados jaunie igauņi uz pārmaiņām skatās pozitīvi un par cenu kāpumu nedomā.
Pragmatiskie igauņi
Eiro ieviešanu vērtēt pozitīvi mūs, ap divdesmit Latvijas žurnālistu, iedvesmoja pirmais sarunas dalībnieks Hanness Rumms, Eiropas Savienības pārstāvniecības Tallinā vadītājs. Viņš stāstīja, ka igauņi, pirms ieviest eiro, dalījušies divās nometnēs: viena bijusi par, otra — pret. Kā nekā Igaunija bija pirmā Austrumeiropas valsts, kura pēc neatkarības atgūšanas ļāvās tik lielām pārmaiņām. Vēl pesimistiskāka nostāja bijusi pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, kad to atbalstīja vien trešā daļa iedzīvotāju. Jau pēc eiro ieviešanas to iedzīvotāju skaits, kuri atbalsta jauno valūtu, nozīmīgi pieaudzis.
Nosaucot galvenos eiroskepticisma iemeslus, Hanness norādīja Centra partiju. Tā nodarbojās ar populismu, un partiju atbalstīja lielākā daļa Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju. Šī partija centās pierādīt jebkuru pretargumentu dzīvotspēju, lai tautu noskaņotu pret eiro ieviešanu. Otrs lielākais iebildums, kas iezīmējās pirms eiro ieviešanas, līdzīgi kā Latvijā, bija nacionālās identitātes zaudēšana, kā arī tas, ka eiro banknotes ir garlaicīgas, slikta dizaina. Tomēr praksē izrādījās, ka igauņi pret šo jautājumu izturējās praktiski, nevis emocionāli. Šobrīd cilvēki pārsvarā vairs nemēģina salīdzināt cenas, nerēķina, cik kas maksātu kronās, un tikai veicot lielos pirkumos, piemēram, pērkot dzīvokli, ķeras pie kalkulatora.
Kādi ir būtiskākie ieguvumi, dzīvojot eirozonā? Tiem, kuri ceļo vai strādā citās eirozonas valstīs, vairs nav jādomā par valūtas maiņu. Vieglāk arī salīdzināt cenas vienam produktam dažādās valstīs, piemēram, cik viena un tā paša ražotāja kurpes maksā Tallinā un cik Rīgā. Zudis arī nacionālās valūtas devalvācijas risks. Tām valstīm, kuras uzņemtas eirozonā, ir lielāka teikšana galveno lēmumu, kas ietekmē visas ES valstis, pieņemšanā. Tātad arī Latvijas teiktajā no nākamā gada ieklausītos nopietnāk un lēmumus pieņemtu, ņemot vērā mūs.
Bariņā viens otru silda
Eirozonai ir arī ēnas puses. Daļu igauņu sadusmoja lēmums atbalstīt eirozonas valstis, kuras nonākušas finanšu krīzē, jo iedzīvotāju minimālā alga un arī pensijas tajās ir daudz lielākas nekā igauņiem. Šoreiz ir runa par palīdzību Grieķijai. Tās krīzē vainojama bezatbildīgā saimniekošana, nesamērīgi lieli kredīti. Tāpēc pērn šajā jautājumā notikušas skaļas debates, un to dēļ daļa iedzīvotāju neatbalsta ES un eiro. Tomēr, neraugoties uz to, 2012. gada beigās 74% iedzīvotāju bija pozitīvs viedoklis par to, ka ir ES sastāvā. Nepieredzēti liels esot arī eiro atbalstītāju skaits — 63%. Igauņi sapratuši arī to, ka, atbalstot un sekmējot Latvijas un vēlāk arī Lietuvas ātrāku iestāšanos eirozonā, viņi būs ieguvēji. No vienas puses, Igaunija, protams, varētu priecāties, ka ir labākā pozīcijā attiecībā pret ārvalstu investīcijām tajā. Bet, domājot gudri, tā būs lielāka ieguvēja, ja eirozonā iestāsies arī pārējās Baltijas valstis. Tas potenciālajiem investoriem radīs papildu drošību, raugoties uz kopējo Baltijas tirgu, nevis uz katru mazo valstiņu ar savu nestabilo nacionālo valūtu atsevišķi.
Inflācija viltīgi snauž
Igaunijas Ekonomisko pētījumu institūta vadītājas Marjes Josingas pirmais secinājums, salīdzinot Latvijas un Igaunijas situāciju pirms iestāšanās eirozonā, — igauņi baidījās no inflācijas, latvieši baidās no visa, kas saistīts ar eiro. Institūta vadītāja ar līknēm un skaitļiem rādīja pašreizējo Igaunijas attīstību un pauda nākotnes prognozes, sakot, ka nekas ārkārtējs pēc iestāšanās eirozonā nav noticis. Jāuzmanās būtu no tā, ka Latvijā pašlaik ir ļoti zema inflācija, ko valdība cenšas noturēt pēc iespējas zemāku. Ilgstoši tas nebūs iespējams. Tāpēc nākamais gads varētu sagādāt nepatīkamu pārsteigumu, kad reizē ar eiro ieviešanu vaļā paspruktu arī līdz šim par katru cenu stingri grožos turētā inflācija. (Gada inflācija šīgada februārī turpināja samazināties un bija 0,3%, mēneša laikā cenām samazinoties par 0,1%.) Otrs būtisks cenu kāpuma faktors, kas nav saistīts ar jaunās valūtas ieviešanu, ir izejvielu sadārdzināšanās. Ja palielināsies gāzes, degvielas, elektrības cena, pirmais, ko iedzīvotāji vainos, būs eiro.
Stāstot par tehnisko pusi, pārejot no vienas naudas uz citu, divas nedēļas igauņiem bijis pietiekami ilgs laiks, lai maciņos nomainītu naudu.
Luksusu nevaram
atļauties
Igaunijas finanšu ministrs Jirgens Ligi sarunā ar žurnālistiem uzsvēra eiro ieviešanas svarīgumu. Tas esot vienīgais pareizais ceļš. Ne tikai tāpēc, ka ar iestāšanos Eiropas Savienībā esam apņēmušies lietot eiro, bet arī ieguvumu, kuri citādi nav sasniedzami, dēļ. Viņš arī atgādināja, ka Igaunija bija pirmā no bijušās Padomju Savienības valstīm, kura savu valūtu 1992. gadā piesaistīja Vācijas markai un vēlāk eiro. (Mūsu kaimiņi bija pirmie no bijušās Padomju Savienības, kas pameta rubļa zonu — aut.)
Ministrs uzsvēra, ka arī visas trīs Baltijas valstis kopā Eiropas Savienībai nav liels spēlētājs ekonomikas tirgū, un mēs nevaram atļauties tādu luksusu kā katrai pusotra miljona iedzīvotāju grupai savu valūtu. Tāpēc mazām, pie tam arī nabadzīgām, valstīm jānopelna uzticība šajā spēlē.
Runājot par cenu pieaugumu pēc eiro ieviešanas, Jirgens Ligi teica, ka tiešais pieaugums bijis 0,3%. Ja ir ļoti zema inflācija, tas principā līdzinās nullei. Man grūtāk saprotams un pieņemams bija ministra teiktais, ka valdība negarantē cenu palikšanu iepriekšējā līmenī, tā nekontrolē cenas, bet gan sadarbībā ar publiskajām organizācijām, uzņēmējiem palīdz regulēt šo procesu. Arī ministrs, līdzīgi kā iepriekšējais runātājs, norādīja uz inflācijas iespējamo atgriešanos paaugstinātā līknē, kas ir normāli strauji augošām ekonomikām. Toties, pateicoties eiro, cenas kļūs daudz caurspīdīgākas.
Arī šajā sarunā pieminēja palīdzību Grieķijai. Ministrs centās skaidrot, ka tā nav vienkārši naudas došana kādai grūtībās nonākušai valstij, bet vienlaikus arī savas ekonomikas stabilizēšana. Naudassumma ir salīdzinoši maza attiecībā pret to zaudējumu, kas piemeklētu visu eirozonu, ja palīdzību nesniegtu.
100 kronu vietā pieci
eiro
Viena no visilgākajām un visaizraujošākajām sarunām žurnālistiem bija Latvijas vēstniecībā, tiekoties ar vēstnieku Kārli Eihenbaumu. Viņš ir bijis vēstnieks arī Izraēlā, Nīderlandē un stāsta, ka cenas pieaugušas visur, arī Igaunijā, bet tas ir mazsvarīgi salīdzinājumā ar drošību, kādu dod vienota valūta. Arī Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, eiro atbalstītāju vairāk ir valsts rietumu daļā, mazāk — austrumu, piemēram, Narvas apkārtnē, kur, “pateicoties” eiro pretiniekiem, iedzīvotāji steidza kronas apmainīt pret krievu rubļiem un tādēļ zaudēja daļu savas naudas.
Ja šobrīd eiro varbūt ir vājš, nākotnē tas kļūs daudz stabilāks un stiprāks. Igauņiem, kuri nekad nav varējuši žēloties par pašpārliecinātības trūkumu, eiro to palielinājis vēl vairāk.
Jautāts par 2011. gada janvāra pirmajām dienām, kādas tās bija igauņiem, vēstnieks teica, ka tas bijis viens mirklis, un visi jau lietoja eiro. Vecāka gadagājuma cilvēki bankā pa pusstundai stāvējuši rindā, lai samainītu iekrātās kronas. Veikalā, maksājot ar kronām, atlikumu izdeva eiro, un sākumā bažas bijušas vien par to, vai netiec apkrāpts. Bet, tā kā vairums pircēju norēķinās ar bankas karti, šajā ziņā pārāk lielu domstarpību nebija, pie kasēm rindas neveidojās. Nelielas problēmas bija uzņēmējiem ar skaidrās naudas atlikumu kasē, kuru neilgā laikā centās samainīt. Piemērs no personīgās dzīves: iepriekš vēstnieks meitai kabatasnaudai devis simts kronu, bet pēc eiro ieviešanas — piecus eiro. Viņa neizpratnē skatījusies uz tēvu, un nekas cits neatlicis, kā pielikt vēl piecus…
Nedaudz kaitinoša esot bijusi eiro propaganda, reklāmas kampaņa, tajā skaitā speciālie kalkulatori, kurus Finanšu ministrija iepirka no Ķīnas un kuriem vajadzēja palīdzēt orientēties kronu un eiro attiecībās.
Vēstnieks norādīja uz ieguvumiem, esot eirozonā. Pieaug lielo kompāniju interese par Igauniju. Katrai jaunai valstij iestājoties eirozonā, pieaugs arī eiro vērtība, un mēs varam būt lepni, ka pat ar mazu iedzīvotāju skaitu varam ietekmēt lielos procesus.
***
Pēc tikšanās pa ceļam uz viesnīcu iegāju lielveikalā. Lai arī šis ir jau otrais gads, kopš igauņi ir eirozonā, un varētu domāt, ka viņi pamazām aizmirst nacionālo valūtu kronu, cenu zīmēs pie precēm lielākiem cipariem rakstīta cena eiro, mazākiem — kronās. Arī kases čekā kopsumma ir abās valūtās. Pēc šajās dienās dzirdētā secinu — eiro dēļ mēs katrs kādu laiku jostas savilksim vēl nedaudz ciešāk, bet piecu — desmit gadu laikā, cerot uz mūsu valstsvīru veselo saprātu, dzīves līmenis Latvijā varētu būt krietni augstāks kā šobrīd.
