Odzienas pusē viņš bija labs galdnieks. Ja kādam durvis vai krēslu vajadzēja izgatavot, gāja pie Kazimira uz “Dzirnavām”. Darbnīcā visi instrumenti un darbgaldi saglabāti, bet gadu daudz, nākamnedēļ deviņdesmit, rīki vairs neklausa kā agrāk. Bet istabā viņš sēž pie paša taisīta galda, pagrabā kāposti viņa darinātās mucās.
Māsas dzīvo
Baltkrievijā
Vīrs ar rāmo dabu un zelta rokām ir Kazimirs Aļehno. Viņa dzimtas saknes ir Polijas, vēlāk Baltkrievijas zemē, bet gandrīz 60 gadu dzīvo Latvijā. Ja kāds jautā par viņa tautību, Kazimirs atbild — polis. Sarunas laikā šad tad starp krievu vārdiem ieskanas arī poļu. Tā skolā līdz 7. klasei bijusi pamatvaloda. Kad uz viņa zemi atnāca krievi, klasē nācās runāt citā mēlē. Bet poliski Kazimirs labi runā vēl šodien. Viņš teic, ka jaunie poļi, kuri dzīvo Latvijā, savu dzimto valodu esot aizmirsuši, tāpēc īsti, ar ko parunāties, nav, ja vien piezvana māsām uz Baltkrieviju. Tad sarunas ritot, jaucot krievu, baltkrievu un poļu vārdus. Brālis līdz mūsdienām nav nodzīvojis, un arī sieva Jeļena, ar kuru kopā būts 60 gadu, pirms četrām ziemām aizgāja viņsaulē un atstāja Kazimiru. Vienu dēlu kopā izaudzinājuši, viņš dzīvo netālu, Pļaviņās, un bieži atbraucot pie tēva. Kad “Dzirnavās” viens vairs nespēšot tikt galā, iešot pie dēla.
No liesmām izglābjas
Dzimis Odzienas jubilārs ir Braslavas rajonā, kas bagāts ezeriem un mūsdienu Baltkrievijā esot visai ievērojams. Dažus metrus no mājām bijis liels ezers, apkārt mežs, vecākiem sava saimniecība, un bērniem tajā darbi bija sadalīti. No Odzienas līdz dzimtajai vietai, kad vēl nebija ieviestas vīzas, kopā ar sievu braukuši ciemos pie māsām. “Divsimt kilometru, nav ko īsti braukt,” saka Kazimirs.
Kā lielākajai daļai viņa vecuma vīriešu, jaunībā nācās ņemt rokās ieroci un šaut pa ienaidnieku — fašistu. Tas noticis pēc traģēdijas viņa dzimtajā sādžā. Kara sākumā tajā ienākuši vācu armijas kareivji, sadzinuši ap divsimt iedzīvotāju kādā mājā un pielaiduši tai uguni. Kazimirs kopā ar tēvu arī bijis starp šiem nāvei nolemtajiem. Kad liesmas jau bija pārņēmušas logu rāmjus un durvis, tēvs pamanījis, ka durvīm uz sētas pusi liesmas izēdušās cauri. Spēcīgs grūdiens ar plecu, un dēls, pēc viņa arī tēvs jau gulēja, zemei pieplakuši, cerībā, ka neatskanēs automāta kārta. Bija vēsa 1942. gada septembra diena, aiz muguras gaisu sakarsēja degošā māja, un tos, kuri panikā metas laukā pa logiem, mājas priekšpusē ķēra nežēlīgās lodes. Līdzās miruši cilvēki. Uz mājas pusi nācis brālēns. Viņam ievainoja roku. Trijatā starp mirušajiem atraduši viņa tēvu, apbedījuši un devušies meža virzienā, pie partizāniem.
Mežs kā patvērums
Paveicies arī vēlāk, kad kopā ar paziņu, kurš palīdzēja partizāniem, ieslodzīts kādā pagrabā. Abiem izdevies uzlauzt pagraba durvis un izmukt. Atkal devušies uz mežu. Jautāju Kazimiram, ko viņam nozīmēja karš? “Tas bija laiks, kad neizvēlies, ko darīt, bet jādara tas, ko liek. Pēc pirmā nošautā ienaidnieka nebija ne sirdsapziņas pārmetumu, ne nožēlas. Ienaidnieks ir un paliek ienaidnieks. Lepojies ar to, ka pēc iespējas vairāk nošauj. Kā citādi to vērtēt pēc tām zvērībām, kādas pastrādāja pret maniem tautiešiem? Kad tas viss jāpārdzīvo, piedot nespēj.”
Atmiņas par kara laiku redzamas arī pie sirmā vīra uzvalka — Lielā Tēvijas kara ordenis un daudzas medaļas. Katru gadu maijā kopā ar citiem kara veterāniem viņš dodas uz brāļu kapiem netālu no Aizkraukles.
Pārbaudīja ilgi
Pēc kara Kazimirs Baltkrievijā strādājis par virsmežsargu. Tur iepazinies ar Jeļenu. 1949. gadā divdesmitgadīgā Jeļena sešus gadus vecākajam Kazimiram teica jāvārdu. Pirms tam četri gadi pagājuši, kamēr viens pie otra pieraduši. Baltkrievijā bijis tā pieņemts, ka viesi kāzas sāk svinēt līgavas mājā, bet beidz līgavaiņa. Tā trīs dienas paiet, kamēr nosvin. Ilgs laiks, četri gadi, varēja arī nepalikt kopā? “Ļoti skaista viņa bija. Tāpēc arī nešķīrāmies. Skatījās arī citi uz viņu, ļoti skatījās, bet palika uzticīga man. Bija sajūta, ka nepazaudēšu,” stāsta jubilārs. “Dzīvojām bez lieliem kreņķiem, pārmetumiem, mierīgi un saticīgi.”
Vēlāk padzirdējuši, ka Latvijā ir ieviesta kārtība, veiksmīgi strādā kolhozi, devušies uz Liepājas pusi. Tās tuvumā nodzīvojuši vairāk kā desmit gadu. Kopā ar sievu pārcēlušies uz Odzienu pēc tam, kad no tur dzīvojošajiem bijušajiem baltkrievu kaimiņiem uzzinājuši, ka labi sokas arī šajā pusē. Strādājis Odzienā gan gaterī, gan par galdnieku, namdari, celtnieku, jumiķi.
Kā Kazimirs jūtas neatkarīgajā Latvijā? “Tagad man jau ir vienalga, kas pie varas, kurš kuru komandē, lai tikai pats varu izdzīvot. Man ir tehnika, ar kuru pavasarī atkal uzaršu dārzu, stādīšu kartupeļus. Kamēr bija sieva, turējām lopus, sējām graudus. Kad viņa nomira, visu pārdevu. Kam man vienam tas viss? Bet tādi amatnieki kā es tagad nav vajadzīgi, visu var gatavu veikalā nopirkt.’’
