“Nesen uzzinājām, ka Aizkrauklē atvērts jauns serviss “Vidzemes auto centrs”, kurā ar modernām iekārtām strādā labi meistari. Tāpat arī to, ka, lai nebūtu jāgaida, veicamajiem remontdarbiem var pieteikties iepriekš,” laikrakstam “Staburags” stāsta daudzesieši Kaspars un Dainis Liepas. “Bet realitātē, izrādās, ir pavisam citādi.”
“Divas dienas iepriekš pieteicāmies rindā, lai savai automašīnai veiktu nepieciešamo remontu. Darbinieks pieņēma mūsu pasūtījumu, iedeva vizītkarti, noteica laiku, cikos mums jābūt. Ieradāmies noteiktajā laikā, meistars automašīnu apskatīja, pateica, ka jānomaina arī stūres pirksts. Labi. Gaidījām, gaidījām, ieradās arī citi klienti. Lai salabotu mūsu automašīnu, bija nepieciešams pacēlājs. Kad tas atbrīvojās, uz tā uzbrauca cita automašīna, kura ieradās pēc mums. Īpašnieks gan apgalvoja, ka pieteicies vēl pirms mums, bet kā viņš to varēja izdarīt, ja mēs sēdējām mašīnā četras stundas un remontam bijām pieteikušies divas dienas iepriekš?! Ātrāk mums būtu aizbraukt uz servisu Madonā, kur laiks ceļā turp un atpakaļ aizņem divas stundas, bet remonts stundu.
Kad meistaram aizrādījām, ka viņi nepilda solījumus un auto četru stundu laikā nekas nav izdarīts, viņš uzbļāva: “Lasies ārā no angāra! Un, ja te daudz muldēsi, abas rokas salauzīšu!”. Vai ar šādu attieksmi var strādāt? Meistars pieņem darba pasūtījumus, bet rezultāta nav. Kamēr sēdējām mašīnā, nāca citi klienti, arī viņu pasūtījumi tika pieņemti, neraugoties uz to, ka jau bija izveidojusies rinda. Tāpat, ja nepieciešama kāda detaļa, tā ir jāpiegādā vai jāpasaka, ka pašiem jāmeklē. Meistara kādu laiku nebija, cerējām, ka aizbraucis pēc mums nepieciešamās detaļas vai pusdienās. Kad viņš atgriezās, vaicājām, vai detaļu ir nopircis, viņš tikai atcirta: “Kas tev pa daļu, kur es biju!”. Pēc tam lika strādniekiem salikt atpakaļ visu, ko bija noņēmuši, un pateica, lai mēs pazūdam no šejienes.”
Notikušo skaidro “Vidzemes auto centra” valdes priekšsēdētājs Raitis Borozkins:
— Nenoliedzu, šāda konfliktsituācija servisā bija. Tomēr sūdzība īsti neatbilst patiesībai. Automašīna bija pieteikta savērsuma regulēšanai. Kad pacēlām automašīnu augšā, konstatējām, ka tai ir citi bojājumi, bez kuru novēršanas nevaram veikt kvalitatīvu remontu. Tāpēc piedāvājām: kad sagādāsim nepieciešamās detaļas un atbrīvosies pacēlājs, visu izdarīsim.
Pēc kāda laika tiešām atbrīvojās viens no pacēlājiem, bet tas ir paredzēts mikroautobusu, nevis vieglo automašīnu remontam. Redzot, ka pacēlājs atbrīvojies un uz tā uzbrauc mikroautobusu, vīrietis, kurš bija kopā ar jaunieti, kas pieteica automašīnu remontam, sāka uz mums kliegt un agresīvi uzvesties. Centāmies viņam izskaidrot situāciju, bet mūsu teiktajā neviens neieklausījās.
Ja cilvēks automašīnu nogādājis servisā, viņam jāieklausās speciālistu ieteikumos, nevis jāmāca viņus strādāt. Turklāt šajā laikā automašīnas remonts jau bija iesākts un nepieciešamās rezerves detaļas sagādātas. Tomēr neapmierinātais klients nepārtrauca agresīvi uzvesties, tāpēc palūdzām viņu atstāt servisa telpas. Kad mūsu aizrādījumos neklausījās, protams, pateicu, lai meistars, kurš sācis automašīnu remontēt, pārtrauc to darīt, sakārto to braukšanai un atdod īpašniekam, kuram ieteicām vērsties citā servisā.
Saprotu, ka klientam ir tiesības, bet ir arī jāievēro elementārās pieklājības normas, un, ja viņš ir tik labs speciālists, ka māca meistarus, tad nevajag braukt uz servisu. Jebkuru situāciju vai problēmu var atrisināt, normāli runājot, nevis kliedzot un apvainojot. Ja servisa dēļ nepamatoti kavējas automašīnas remonts, piedāvājam klientiem atlaides par veiktajiem darbiem. Esam atvērti sarunām un pamatotai kritikai, bet mācīt speciālistus, kas un kā jādara, nav vēlams.
***
Kuram šajā konfliktā taisnība? Grūti pateikt. Katra puse notikušo vērtē atšķirīgi, un “Staburags” nevar būt soģis, jo līdzās nav bijis. Katrā ziņā viena pagale nedeg. Sava rīcība jāizvērtē gan pakalpojuma sniedzējiem, gan klientiem.
