Priesteris Andžejs Keziks Aizkraukles, Bebru, Kokneses, Iršu un Skrīveru Romas katoļu draudzē sāka kalpot šīgada novembrī. Viņš ir priesteris poliglots, kurš arī spēlē hokeju, florbolu un futbolu.
Viss jāsāk no nulles
— Cik draudzēs jau esat kalpojis?
— Deviņās. Svētā Franciska draudzē Rīgā, Salacgrīvas, Alojas, Alūksnes, Apes, Slokas, Ķemeru, Majoru un Kauguru draudzē.
— Kurā esat juties vislabāk?
— Jūrmalas draudzēs jutos kā mājās, jo Jūrmala ir mana dzimtā pilsēta, tur nodzīvoju līdz 19 gadu vecumam. Bet vislabāk es jutos Alūksnē, jo tur kalpoju kā pirmais prāvests pēc 400 gadiem. Ar Alūksnes draudzi man ir kā ar pirmo mīlestību. Tagad viss jāsāk no jauna, no nulles, mani atkal “adoptējušas” citas draudzes.
— Vai rotācija priesteriem notiek biežāk kā militārpersonām?
— Tā nav. Visilgāk — sešarpus gadus — nokalpoju Alūksnē, un šajā laikā Nacionālo bruņoto spēku Alūksnes bataljonā nomainījās trīs komandieri.
Kā bīskaps nolemj
— Kā vērtējat tādu “klejošanu”?
— No draudzes cilvēku viedokļa ir labi pierast pie priestera, kurš cenšas tās labā, tomēr svarīgāk ir, lai draudžu ļaudis pierod pie Jēzus Kristus, citādi vēl var sākt pielūgt priesteri. Luterāņiem ir citādi — ja mācītājs viņiem nepatīk, tiek iecelts cits, bet katoļu baznīcās draudzes viedokli neņem vērā — kā bīskaps nolemj, tā arī ir jādara. Ne draudze, ne priesteris bīskapu ietekmēt nevar. Tā kā katoļu priesteriem nav ģimenes un viņi ir devuši celibāta solījumu, mainīt kalpošanas vietu nav tik sāpīgi kā tad, ja būtu jāpārceļas ar visu ģimeni.
Pārņem ticības stafeti
— Kāpēc nekļuvāt par luterāņu mācītāju?
— Ļoti vienkārši — tādēļ, ka mani vecāki un vecvecāki bija katoļi, ticības stafeti pārņēmu no viņiem. Ģimenē bijām pieci bērni — trīs māsas un divi brāļi, es — visjaunākais. Mani vecāki uz baznīcu devās katru svētdienu un arī svētkos — vairāk nekā 50 reižu gadā, un mums, bērniem, bija jāiet līdzi. Tas bija stingri noteikts, mēs iebilst nedrīkstējām. Kā jau bērni, mēs no viņiem bijām atkarīgi un šādu prasību respektējām. Tagad bieži vien vecāki dodas uz baznīcu, bet bērni paliek mājās.
— Kā ģimene uztvēra jūsu izvēli kļūt par priesteri?
— Māte par to priecājās, jo, kad mani gaidīja, viņa esot vēlējusies: ja būs dēls, lai viņš kļūst par priesteri, un par to pat lūgusi — to viņa man vēlāk atklāja. Brāļi un māsas manu izvēli pieņēma viegli, izņemot jaunāko māsu, viņa pārdzīvoja, tomēr tagad priecājas. Tēvs aizgāja viņsaulē, kad man bija 13 gadu, un es to ļoti pārdzīvoju, domāju — kā tas var būt, ka es viņu nekad vairs neredzēšu? Tad arī sāku nopietni ticēt Dievam, lasīju garīgo literatūru. Viņa aiziešana mūžībā arī ietekmēja manu izvēli. Nu jau aizsaulē ir arī mana māte un vidējā māsa.
Strādā rūpnīcā
— Iepriekš teicāt, ka esat gribējis kļūt par hokejistu.
— Tas bija mans sapnis, sports mani ļoti aizrāva, kopš bērnības hokeju aizrautīgi spēlēju kopā ar citiem zēniem. Bet nebija iespēju pievērsties sportam profesionāli. Iestājos Rīgas Valsts tehnikumā, lai kļūtu par automehāniķi.
— Tad jau protat remontēt automašīnu?
— Savu mašīnu varu salabot. Lielāko pieredzi guvu, divus mēnešus pie konveijera strādājot Krievijā, Toljati automašīnu rūpnīcā, tur bija ļoti interesanti. Automašīnām “Ņiva” skrūvēju detaļas, un prakses laikā katru dienu “caur manām rokām izgāja” 160 automašīnu. Mana pirmā personīgā automašīna bija vecs žigulītis, to nopirku par 100 latiem un pa ezera ledu trenējos braukt. Pēc tam par 100 latiem to atkal pārdevu.
Kā uz skatuves
— Kāpēc tomēr par automehāniķi nekļuvāt?
— Kad tehnikumā mācījos ceturtajā kursā, gribēju kļūt arī par ārstu, skolotāju, diplomātu un prātoju — kā to visu varētu apvienot? Tad Dievs Svētās mises laikā 1992. gadā mani apskaidroja, ka, kļūstot par priesteri, es varēšu būt gan ārsts, gan skolotājs, gan diplomāts, gan arī automehāniķis. Esmu izvēlējies pareizo dzīves ceļu, par to nekad neesmu šaubījies. Divus gadus studēju filozofiju Garīgajā seminārā Rīgā, četrus gadus — teoloģiju Francijā, bet pēc tam 1998. gada
13. septembrī Svētā Jēkaba katedrālē Rīgā mani iesvētīja par diakonu, pēc 50 dienam — par priesteri.
— Kāds ir priestera darbs?
— Visu laiku jābūt kā uz skatuves. Darbs ir ļoti interesants, jo jāstrādā lielākoties ar cilvēkiem, nevis ar ‘‘papīriem’’. Daudz laika ir jāpavada lūgšanās, jāsniedz garīgie pakalpojumi, jāvada, jāmāca cilvēki, jāpārvalda draudzes.
Salaulā spāniski
— Kādas svešvalodas protat?
— Mājās runājām poliski, jo vecāki bija poļi, pagalmā iemācījos latviski, pabeidzu krievu skolu, tajā iemācījos runāt arī vāciski, saprotu angliski. Francijā labi apguvu franču valodu, vēlāk to mācīju arī citiem Alūksnē. Garīgajā seminārā mācījos arī latīņu, grieķu un senebreju valodu. Saprotu spāniski un itāliski — reiz spāņu valodā salaulāju pāri: līgavainis bija spānis, līgava — latviete. Kādā seminārā tulkoju no itāliešu valodas uz latviešu valodu. Valodas apgūstu viegli, lai arī skolā mani mīļākie priekšmeti bija matemātika un fizika.
— Vai Latvijā ir vēl kāds priesteris poliglots?
— Daudzi priesteri Latvijā un pasaulē runā vairākās valodās. Zinu dažus latviešus poliglotus, bet viņi nedzīvo Latvijā. Pazīstu klostermāsas, kuras zina poļu, itāliešu, flāmu, franču valodu.
— Kad dzīvojāt Francijā, daudz ceļojāt?
— Izmantoju iespēju, esmu bijis daudzās Eiropas valstīs, bet vistālāk uz dienvidiem — Tunisijā.
Lūdz piecreiz dienā
— Aizkrauklē jau esat iejuties?
— Sāku pierast pie jaunā dzīves ritma — agri jāceļas, jo jau pulksten 7.30 ir Svētā mise. Tomēr klosteros pirmā lūgšana ir pat trijos naktī. Sadzīves apstākļi ir labi. Esmu iepazinies ar Aizkraukles novada domes un ģimnāzijas vadību, pamazām pazīstamo cilvēku loks kļūst plašāks. Negaidu, kad pašvaldību vadītāji nāks iepazīties ar mani, pats eju pie viņiem.
— Jūsu mītnes vieta ir baznīcā. Kā tas ir — dzīvot dievnamā?
— Labi! Arī agrāk esmu dzīvojis baznīcās. Reizē esmu arī baznīcas sargs.
— Cik reižu dienā lūdzat Dievu?
— Svētajā misē un vēl vismaz piecas reizes, tā mums ir noteikts. Lūdzu par baznīcu, cilvēkiem, kristiešiem un neticīgajiem, mieru pasaulē…
— Bet arī priesterim taču var uznākt slinkums…
— Ja nelūgšos, tas būs grēks, un man tas būs jāizsūdz. Līdzīgi kā neaiziet uz darbu — ja neiesi uz darbu, tev nemaksās algu. Tas ir mans pienākums. Kāds priesteris ir teicis — ja es labi neizguļos, nevaru labi lūgt; ja es nevaru lūgt, kam vispār ir vajadzīgs mans darbs? Mans galvenais dienas notikums ir nevis tikšanās ar Valsts prezidentu vai novada mēru, bet gan Svētā mise un lūgšanas.
Patīk hokejs un florbols
— Hokeju vēl spēlējat?
— Francijā nopirku un līdzi atvedu hokeja inventāru — lai vismaz ir skapī. Noderēja, esmu spēlējis dažādās Latvijas komandās. Žēl, ka Aizkrauklē vairs nav ledushalles, labprāt uzspēlētu. Tas gan ir traumatisks sportaveids, esmu salauzis roku. Toties Aizkrauklē var spēlēt florbolu, jau pieteicos Aizkraukles komandā, iešu uz treniņiem. Man patīk spēlēt arī futbolu un slēpot.
— Vai rokas traumu uztvērāt kā Dieva zīmi?
— Ja notiek kāda nelaime, tas nav vienkārši tāpat. Uzskatu, ka nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Sliktais notiek ne jau tāpēc, ka pasaule ir slikta, bet tādēļ, ka mums no tā kaut kas ir jāmācās.
— Kalpošanas vietā Kauguros cēlāt arī baznīcu. Vai pabeidzāt?
— Cēlām divus gadus. Tā vēl nav nodota ekspluatācijā, pabeigšanai pietrūkst ap 100 tūkstošu latu, tagad tur kalpo Andris Blūms. Mēs ar viņu esam apmainījušies vietām. Tās celtniecībai naudu ziedoja Vācijas katoļu organizācija “Bonifatiuswerk” — tā pati, kas ziedoja arī Aizkraukles katoļu baznīcas būvei.
— Runā, ka 21. decembrī būs pasaules gals.
— Tās ir muļķības! Neviens pareģis to nevar pateikt. Tikai Dievs zina, kad tas būs. Jēzus Kristus ir teicis, ka pat eņģeļi debesīs to nezina. Galvenais, lai mēs tam būtu gatavi. Ja Dievs mums ko labu atņems, dos kaut ko vēl labāku, skaistāku.
— Bet ne jau neticīgajiem?
— Tāpēc mums visiem ir dots laiks, lai iepazītu Jēzu Kristu, ielaistu viņu savā dzīvē un pieņemtu kā glābēju.
Dēlu ieliek silītē
— Kādi ir bijuši jūsu skaistākie Ziemassvētki?
— Bērnībā, kad gaidīju dāvanas. Arī tikko piedzimušais Jēzus Kristus tās saņēma — mirres, zeltu, vīraku. Ziemassvētkus ģimenē vienmēr esam svinējuši, bet atmiņā īpaši palikuši vieni Ziemassvētki, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi: virtuvē siens un silīte, liels galds, uz tā — svētku maltīte, un mēs visi septiņi sēžam pie galda. Māte stāstīja — kad vēl esmu bijis zīdainis, visi atnākuši no baznīcas un mani ielikuši silītē kā tikko dzimušo Jēzu Kristu, un tie bijuši vieni no viņas skaistākajiem Ziemassvētkiem.
— Ko jūs mūsu lasītājiem novēlētu Ziemassvētkos?
— Lai dzīve vienmēr ir kā adventa laiks — ar īpašām izjūtām sirdī, kā gaidot Jēzus Kristus atnākšanu. Pats galvenais — atvērt sirdis, lai Jēzus Kristus tajās var piedzimt. Daudziem cilvēkiem, arī it kā kristiešiem, Ziemassvētki ir kā modinātājpulkstenis, kurš zvana reizi gadā, pēc tam to atkal uz gadu izslēdz — līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Bet Kristus ir nācis, lai ar mums būtu kopā katru dienu. Kad biju mazs, gaidīju materiālās dāvanas, un mīļākās bija mašīna un galda hokejs. Bet, pieaudzis būdams, sapratu, ka lielākā dāvana ir Jēzus Kristus. Tādu atklāsmi novēlu visiem. Savās sirdīs, īpaši šajā laikā, pārdomāsim, kādas ir mūsu attiecības ar viņu! Priecīgus jums visiem Kristus dzimšanas svētkus!
