“Staburaga” lasītāja Rita Liepiņa nu dienas vada privātajā pansijā “Atvars JZ” Veckalsnavā. Viņai tur ļoti patīk. Tāpēc Liepiņas kundze vēlas pastāstīt arī citiem par iespēju vecumdienās dzīvot šādā iestādē.
Pansijā uzņem gan vecus, smagāk slimus, vientuļus, gan tādus, kuri vēlas gaiši pavadīt vecumdienas, aprūpēti tikai par savu pensiju — 160 latiem mēnesī.
Pansija ir jauna, saimnieku celta un veidota. Ir skaistas vienvietīgas un divvietīgas istabiņas pirmajā un otrajā stāvā. Es izvēlējos pirmo stāvu un dzīvoju kopā ar kluso Geņas kundzīti. Man te patīk, pretī dārzs, liela kļava un acis priecē senā pienotava. Katrā stāvā ir visas labierīcības.
Lejasstāvā ir arī kopīgā ēdamzāle. Guļošiem un slimākiem vecļaudīm aprūpētāja ēdienu pienes pie gultas, pabaro. Ēdiens vienmēr ir garšīgs, veselīgs — no pašu saimniecībā audzētiem dārzeņiem, zaļumiem, augļiem un konserviem. Arī piens, gaļa, olas ir no pašu saimniecības. Brokastīs ir garšīga tēja, kakao, sviestmaizes ar desu, sieru, olu vai biezputras. Pusdienās: gaļas vai dārzeņu zupa, kartupelīši ar gaļas mērci, gaļu un salātiem, saldajā — ķīselis ar kādu krēmu. Porcijas ir lielas, bet, ja kāds vēlas, var papildināt. Vakariņās pasniedz dārzeņu pienzupas, sviestmaizes, sacepumus.
Ēdienreizes pavadām draudzīgā atmosfērā, sirsnīgās sarunās. Pusdienas kopā ar mums ēd arī paši saimnieki un personāls. Tiek uzklausīti mūsu priekšlikumi un vēlmes. Saimnieki, braucot uz Madonu, paņem līdzi pansionārus, ja viņi vēlas ko nopirkt, vai atved pasūtījumus.
Saimnieks no sirds palīdzēja manu istabiņu iekārtot kā dzīvokli, ierīkoja televizoru, izvietoja manas mīļlietiņas.
Divas aprūpētājas maiņā visus rūpīgi apčubina, apmīļo, palīdz izvingroties, ved ārā, nomazgā, skuj bārdas utt. Dārzā sēžot, lasu dzeju, laikrakstus, žurnālus.
Viendien cienīgi apbedījām vientuļu vecticībnieku. Apbedīšanas firmas kaprači skaisti, svinīgi apbērēja. Pansijas personāls un mēs, trīs kundzes, kapiņu rotājām ziediem. Bagātīgs bija saimnieku klātais bēru mielasta galds. Vēlējām aizgājējam vieglas smiltis.
Milzīgs darbs ieguldīts pansijas celtniecībā, pašu rokām taisītas priedes koka mēbeles: gultas, krēsli, ķeblīši. Pansijas labiekārtošanu un paplašināšanu turpina. Te valda brīnišķīga aura, saticīgs ir darbinieku kolektīvs. Vecs cilvēks jau bieži ir kā mazs bērns — gražīgs. Tad arī Dieva vārds palīdz, dzeja, dziesma, mīļas sarunas par senatni.
Rakstu tādēļ, ka, ārstējoties Aizkraukles slimnīcā, redzēju, cik grūti būs 92 gadus vecu māmuļu aprūpēt mājās. Meita, mūzikas skolotāja, visu dienu ir aizņemta, arī znots strādā, bet sirmā māmuļa nevar viena palikt mājās, arī aprūpētāju atrast grūti.
Šādas ģimenes te varētu ievietot savus vecīšus tikai par 160 latiem mēnesī.
