Jaunjelgava jau 17. gadsimtā, hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, bija nozīmīgs Latvijas ražošanas centrs, kurā darbojās daudzi uzņēmumi.
Prioritāte — kuģu būve
Prioritārā nozare bija kuģu būve, bet attīstīta bija arī metālrūpniecība, kokapstrāde, tekstilrūpniecība, ķīmiskā un mehāniskā rūpniecība.
Hercogistē bija izveidoti 17 dzelzs ieguves un apstrādes uzņēmumu. Tajos bija apvienoti cepļi un darbnīcas. Hercogistē darbojās 14 cepļu, 11 naglu kaltuvju, 10 lielgabalu kaltuvju, piecas enkuru kaltuves un virpotavas, trīs zvanu lietuves, kā arī divas šauteņu darbnīcas un tērauda cepļi.
Dzelzs cepļos kā izejvielu izmantoja Skandināvijā un Baltijā atrodamo rāvas dzelzi, ko lielā daudzumā ieguva purvos un pļavās. Zemnieki klaušu laikā ar stangām lauza rāvu lieliem gabaliem un vezumos veda pie kausējamiem cepļiem. Tāpat mēģināja izmantot arī maza dzelzs satura rāvu, griežot to ar lāpstām “rūsu” pļavās (Talsu apkārtnē).
Rāvas iegulu lielākās vietas bija Misas upes vidējā un augšējā daļā, purvos starp Jēkabpili un Jaunjelgavu, Mēmeles upes labā krasta purvos, Taurkalnes meža purvos, Ventas labā krasta purvos, Engures mežā un purvos un Džūkstes — Smārdes meža purvos. Tomēr kvalitatīvāko dzelzi ieveda no Zviedrijas. Lai dzelzs nebūtu jāpērk Zviedrijā, hercogs Jēkabs 1664. gada 13. maijā noslēdza līgumu ar Dānijas karali Fridrihu III par Norvēģijas metālu izmantošanu. Līgums hercogam deva tiesības meklēt Norvēģijā dažādu rūdu: dzelzi, sudrabu, varu, svinu un citus metālus, kā arī atradumu vietās būvēt un veidot uzņēmumus.
Mēra dēļ pārtrauc cepļa darbību
Viens no lielākajiem 17. gadsimtā bija Biržu dzelzs ceplis. Tas, domājams, bija vecā Sērenes cepļa turpinājums. No apkārtējiem rāvas purviem katru gadu ceplim piegādāja 3000 mucu rūdas, no Sērenes pieveda ap 1200, no Dignājas — ap 1800, bet no Seces — 3000 mucu. Biržu dzelzs ceplis gadā ražoja 1800 mucu (ap 1800 birkavu) čuguna. Biržos bija arī enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, naglu kaltuve, tēraudceplis un virpotava. Ražojumus pārsvarā veda uz Rīgu, Krieviju, Lietuvu un apgādāja ar tiem Augšzemi. 1710. gadā, kad sākās mēra epidēmija, Biržu cepļa darbība tika pārtraukta.
Arī no Valles apkārtnes purviem ik gadu ieguva 300 mucu dzelzs rāvas un veda uz Baldoni, kur gatavoja lielgabalus.
Vannas un baļļas
galmam
Biržu ceplī izgatavoja vara traukus un darbarīkus, ko no cepļa sūtīja uz Lietuvu, Poliju, Maskavu un Rīgu. Ceplis pārstāja darboties 1710. gadā pēc amatnieku izmiršanas. Biržos no 1650. līdz 1740. gadam darbojās arī divi zāģu gateri. Tie pārsvarā strādāja eksportam, kā arī mucinieku darbnīcām, kuras apgādāja Biržu uzņēmumu ar vajadzīgajiem saiņošanas materiāliem. Mucinieku darbnīcā ražoja kublus, vannas, baļļas galma un aristokrātu vajadzībām.
Livonijas ordeņa laika dzelzs cepļa vietā “Āmuros” Lauces upes krastā bija Sērenes zāģu gateris. Ar zāģmateriāliem tas apgādāja visu Augšzemi un sūtīja savu produkciju pa ziemas ceļiem līdz Iecavas upei, kur palu laikā to pludināja uz Jelgavu un citām vietām. Gateris ar pārtraukumiem darbojās līdz 18. gadsimta sākumam.
Taurkalnē gateris jau 17. gadsimtā
Arī Taurkalnē, Viesītes upes tuvumā, ap 1660. gadu izveidoja gateri. No turienes zāģmateriālus liellaivās sūtīja pa Lielupi, Slokas upi un Kaņiera ezeru uz mazajām ostām, kur ārzemnieki, īpaši holandieši, materiālus labprāt pirka. Gateris Taurkalnē darbojās līdz 1717. gadam.
Darīja alu un degvīnu
Reģionā darbojās arī alus darītavas, etiķa vārītavas, degvīna dedzinātavas, salpetra vārītavas, darvas cepļi, stikla cepļi, ķieģeļu cepļi, pulverdzirnavas.
Apkaimē bija ap 100 darvas cepļu. Tuvākie — Biržos, Taurkalnē un Seces “Degļos”. Katram darvdedzim gadā bija jāsagatavo 48 mucas, katrā pa 86 stopiem, tas ir, 5036 litri darvas. Bija jāsaražo arī noteikts daudzums ogļu. Darvu izlietoja ne tikai kuģu būvniecībā, bet lielā daudzumā pārdeva Holandē. Līdz 1658. gadam darvu izveda arī uz Rīgu.
Naudu kala Jelgavā
Naudas kaltuve tajā laikā bija Jelgavā. Tajā kala sudraba florēnus un zelta dukātus, sīknaudu — šiliņus, kā arī Polijas timpus (Timpf) un šostakus. Kamēr hercogam piederēja kolonija Āfrikā (Gambija), Jelgavā kala arī zelta monētas, bet pēc 1660. gada, kad zelts kļuva dārgāks, zelta monētas te vairs nekala. Sudrabu hercogs iepirka Vācijā, Francijā, Polijā, bet līdz ar norvēģu raktuvju iegūšanu sudrabu ieveda no Norvēģijas.
Visu naudu kala atbilstoši instrukcijai, tad nodeva atpakaļ monētu kambarim, kur salīdzināja tīrraudzi, kopsvaru un ligatūru. Kaltuves pienākums bija svešas naudas raudzes kontrolēšana, naudas pārkausēšana. Kaltuvē bija arī zeltkaļu darbnīca hercoga un viņa galma vajadzībām. Jelgavas naudas kaltuve darbojās līdz 1780. gadam.
Ko hercoga klaušinieki saņēma par saviem piespiedu darbiem manufaktūras rūpniecībā? Klaušas bija ļoti smagas, un līdz darba vietai bieži vien bija jāmēro no 40 līdz 80 km. Kā atlīdzību kurzemnieki ieguva daudz prasmīgu amatnieku un meistaru, kurus pēc laika atbrīvoja no dzimtbūšanas. Krājoties zināšanām, tautā radās lielāka vēlme izglītoties.
Avots: J. Juškeviča
“Hercoga Jēkaba laikmets
Kurzemē”, Rīga, 1931.,
Valstspapīru spiestuves izdevums
