Tējas dzeršana ir rituāls ne tikai Austrumu tautām, arī senie latvieši tēju vākšanu un gatavošanu uztvēra ļoti nopietni, jo tēja — tā nav tikai garšas bauda pēc darba vakarā, bet tā ir palīdzība ķermenim un garam.
Viena no populārākajām zāļu tējām ir kumelīšu tēja, tā ir arī viena no retajām tējām, ko cilvēks var dzert jau no pirmajām dzīves dienām un kas māmiņām atvieglo ikdienu, jo kumelīšu tēju var lietot kā iekšķīgi, kā nomierinošu līdzekli, tā ārīgi, dezinfekcijas nolūkos, tīrot zīdaiņa un pašas māmiņas ādu. Karls Linnejs pat nosaukumā (matricaria) ir ietvēris mātes vārdu, un arī senie romieši pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu kumelīti ir aprakstījuši kā lielisku palīgu mātēm.
Zinātniskais vārds “chamomilla” nāk no sengrieķu “chamai mēlon” un nozīmē “zemes ābols” vai “ābols uz zemes”, uzsverot kumelīšu ābolam līdzīgo smaržu.
Ārstniecības kumelīte ir viengadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs ar stāvu, zarotu stublāju, līdz 45 cm augsts. Latvijā ārstniecības kumelīte savvaļā nav bieži sastopama, pārsvarā tā tiek kultivēta, audzēta dārzos tieši šim nolūkam — tējai. Ārstniecības kumelīti var viegli sajaukt ar citām līdzīgām pī-
penēm, tās ir līdzīgas nesmar-
žīgajām suņkumelītēm (Matricaria inodora) un lauka ilzītei (Anthemis arvensis), un nekas slikts jau nenotiks, ja kāds savāks kumelītei līdzīgus augus, tikai tajos vērtīgo vielu nav pat uz pusi tik daudz, cik ārstniecības kumelītē.
Kā savākt un kaltēt pašam?
Kumelītei ievāc ziedu kurvīšus bez kātiņiem (vai arī atstājot līdz 3 cm garus kātiņus) sausā laikā, kad tie ir pilnziedā, t. i., kad mēlziedi nav noliekušies un stāv horizontāli. Ziedus var ievākt ik pēc 1—2 nedēļām auga ziedēšanas laikā, t. i., no maija līdz pat rudenim. Kumelītes ziedkurvīšus žāvē nekavējoties, izklājot uz papīra vai cita tīra paklāja, ēnainā vietā vai labi vēdināmā telpā. Noteikti nedrīkst žāvēt saulē, jo saules staru ietekmē ziedi zaudēs krāsu un dažas vērtīgas vielas — glikozīdus, ēteriskās eļļas. Žāvējot ziediņus var pārcilāt, apmaisīt pašā kaltēšanas sākumā, pēc tam gan to darīt nevajadzētu, lai ziedi saglabātu savu formu. Var žāvēt arī kaltēs 40 grādu temperatūrā.
Kā
glabāt?
Labi izžāvētas kumelītes uzglabā tīrā stikla traukā, koka kastītē, auduma maisiņā vai papīra tūtā sausā, tumšā vietā. Nevajadzētu glabāt plastmasas maisiņos, jo tēja var sasmakt.
Ar laiku jebkura tēja zaudē savu vērtību un aromātu, tāpēc to krājumi būtu jāpapildina katru gadu. Pērkot kumelīšu tēju veikalā, vajadzētu skatīties, vai tā nav vecāka par gadu.
Kā dzert?
Tējas pagatavošanai var izvēlēties vienu tējkaroti kumelīšu ziedu uz vienu krūzi ūdens. Jāatceras, ka ikdienā zāļu tējas nav jādzer stipras. Novārījumi un uzlējumi ir domāti ārstnieciskos nolūkos, kad konkrēta deva ir jāsadala vienmērīgi pa visu dienu. Ārsti neiesaka nevienu zāļu tēju dzert regulāri, ikdienā, vislabāk ir tās laiku pa laikam mainīt, vienu dienu dzerot kumelītes, citu — piparmētru vai liepziedus.
Zāļu tēju iesaka dzert tukšā dūšā, jo tad vērtīgās vielas ātrāk nonāks asinīs, savukārt, dzerot tēju pēc ēšanas, kamēr kuņģis pārstrādās pārtiku, daudzas tējas aktīvās vielas būs aizgājušas bojā, pirms tās paspēj uzsūkties.
Tēju aplej ar karstu, bet ne verdošu ūdeni un atstāj 7—10 minūšu ievilkties.
Kumelīšu tēja ir maiga tēja, bet retos gadījumos tās pārdozēšana var izraisīt nelabumu un pat vemšanu. Bet pārdozēšanai patiešām vajag daudz, un ikdienā, lai cik tējas mēs dzertu, diez vai to ir iespējams panākt, tomēr vienmēr ir jāatceras mērs.
Ko nozīmē vāja un stipra kumelīšu tēja?
Viss noslēpums nav vis daudzumā, cik daudz drogu liek uz krūzi ūdens, bet gan veidā, kā tēju pagatavo. Uzlējums — kumelīšu ziedus aplej ar karstu ūdeni un atstāj, lai ievelkas — būs vājas iedarbības tēja, savukārt novārījums, t. i., kad kumelīšu ziedus aplej ar karstu ūdeni un pāris minūšu pavāra, un tad atstāj, lai ievelkas, būs stipras iedarbības tēja. Protams, ja gatavosim uzlējumu, liekot pusi uz pusi ūdeni ar kumelītēm, iznāks stipra tēja, bet galvenais — jāatceras, ka stiprai tējai nebūt nevajag daudz vairāk drogu, nepieciešams tikai tās uzvārīt un dažas minūtes pavārīt.
