Solvitu Raupi sastapu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi” Neretā, kur pāris mēnešu gadā viņa strādāja par muzeja vadītājas palīdzi. Šogad jau devīto reizi viņa bija devusies uz saulaino Itāliju vākt bumbierus, bet pēc mājās pavadītiem pāris mēnešiem Solvita turp devusies atkal — uz augļkoku zaru griešanu. Kāpēc viņa turp brauc, kā latviešiem klājas Itālijā un kādus mērķus viņa grib īstenot Latvijā — par to šajā sarunā. Esam vienaudzes un vienojamies sarunāties bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Aizbrauc ar trim vārdiem “kabatā”
— Esi beigusi Daugavpils universitāti. Kādu specialitāti esi ieguvusi un kāpēc tajā nestrādā?
— Pēc vidusskolas beigšanas izvēlējos studēt socioloģiju, tas tolaik bija kaut kas jauns un likās — arī pieprasīts. Cerēju, ka šajā jomā pēc tam atradīšu darbu. Man interesēja un joprojām aizrauj pētījumi, aptaujas, demogrāfijas dati, patīk skaitīt un analizēt. Diemžēl šajā jomā pagaidām nevaru darboties. Iespējams, pilsētā atrastu darbu, taču nevēlos dzīvot burzmā un mūžīgā steigā. Protams, pilnīgā bezizejā būtu vien jādodas uz pilsētu, bet, kamēr ir citas iespējas nopelnīt, labāk izmantošu tās! Kādu laiku strādāju arī Jēkabpils pansionātā par sociālo darbinieci un, ja nesamazinātu darbinieku skaitu, iespējams, to darbu veiktu joprojām. Sociālās darbinieces pienākumi man liekas interesanti, un, izvēloties darbu, es neesmu izvēlīga — kas jādara, to arī daru.
— Jau vairākus gadus pāris mēnešu gadā dodies peļņā uz Itāliju. Vai atceries, kā tur nokļuvi pirmo reizi?
— Studēju augstskolā trešajā kursā, kad draudzene piedāvāja vasarā braukt viņai līdzi uz Itāliju vākt bumbierus. Saimnieki meklēja jau sakomplektētas strādnieku komandas — četrus, sešus strādniekus. Viņiem trūka vēl viena cilvēka, es parēķināju, ka studiju sākumā rudenī jau būsim atpakaļ, mainīju visus vasaras nodomus un piekritu. Atceros, ka pirms došanās uz Itāliju man vajadzēja iemācīties trīs vārdus — “Labdien!”, “Uz redzēšanos!” un “skaitīt”. Tā es devos uz svešu valsti ar trim itāliešu valodas vārdiem “kabatā”!
— Vai neuztraucies, kā tur būs, kā jūs uzņems vietējie?
— Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija jau pirmajā dienā — neviens itālietis ar mums nesarunājās angliski vai vāciski. Viņi visi runā tikai savā dzimtajā valodā, jo uzskata: ja esi atbraucis te dzīvot un strādāt, tad būs arī jāiemācās mūsu valoda! Protams, daudz kas atkarīgs arī no vietējo attieksmes pret iebraucējiem, esmu dzirdējusi arī ne tik labus stāstus, bet mana pieredze ir ļoti pozitīva. Sākumā, kad itāliski nesapratu nevienu vārdu, vietējie darāmo parādīja ar žestiem, un pamazām mēs sākām saprasties ar vārdiem, jo es cītīgi mācījos valodu. Lai gan pirmo reizi Itālijā pavadīju nepilnus trīs mēnešus, šajā laikā iemācītos vārdus jau varēju savirknēt teikumos, bet trešajā mēnesī jau varēju viena doties iepirkties.
Pelna naudu kredītam
— Kurā Itālijas daļā strādā un kāda tur ir attieksme pret viesstrādniekiem?
— Strādāju Boloņas apvidū, pa šiem gadiem esmu mainījusi saimniekus, un pēdējās reizēs strādāju ciematiņā Campasanto, kas ir nedaudz lielāks par Neretu. Tur gan saimnieki, gan citi vietējie iedzīvotāji latviešus ļoti ciena un uzskata par līdzvērtīgiem. Šajā apvidū dažādās saimniecībās strādā ap divdesmit latviešu — ar viņiem reizēm satiekamies pēc darba brīvajā laikā. Kopumā tur viesstrādnieku tautību spektrs ir plašs — poļi, marokāņi, rumāņi, lietuvieši. Latvieši ar savu strādīgumu un godīgumu uzreiz ir pamanāmi un atšķiras no pārējiem. Ja mēs esam devušies strādāt un pelnīt, tad to arī darām, bet, piemēram, marokāņi izdomā, ka var sēdēt un neko nedarīt, ja saimnieks to neredz, vai viņiem liekas, ka par darbu vajadzētu maksāt vairāk. Latvieši strādā un ļoti cenšas savu darbu veikt arvien labāk, tāpēc arī saimnieki to novērtē. Šo gadu laikā neesmu dzirdējusi ne par vienu starpgadījumu vai konfliktu starp latviešiem un vietējiem vai situāciju, ka saimnieki nesamaksātu nopelnīto naudu.
— Kādus darbus nācies darīt?
— Jau devīto reizi biju vākt bumbierus, bet griezt zarus ziemā došos piekto reizi. Pa šiem gadiem ar savu darbu esmu izpelnījusies saimnieku atzinību un ļoti ceru, ka šoziem jau iegūšu sertifikātu, kas apliecinās, ka varu mācīt citus strādniekus. Tas nozīmē, ka saimnieks man uzticas, jo komandu laukā vadīšu es. Zaru griešana ir vīriešu darbs — gaisa šķēres vien sver aptuveni kilogramu, bet jāzāģē arī ar zāģi un jāgriež ar roku šķērēm. Otrajā mēnesī rokas ir sapampušas, ir tūska, tās neganti sāp. Arī komandā sākas savstarpēji strīdi un ķīviņi — visiem ir grūti un gribas mājās. Tad ir divas iespējas — pamest visu un doties mājās vai pārvarēt grūtības un turpināt strādāt.
— Pirms devies peļņā, domāji arī par mērķi, kam gribi nopelnīt?
— Pirmajā reizē devos piepelnīties, lai studējot nebūtu jāuztraucas par sadzīviskām lietām. Nākamās reizes mans mērķis bija sapelnīt naudu, lai varētu nomaksāt kredītu, ko ar vecākiem bijām aizņēmušies lauku mājas atjaunošanai. Tagad beidzot vēlos iegūt autovadītājas apliecību un, protams, nopirkt sev automašīnu! Nav jau tā, ka domāju tikai par to, kā iztērēt sapelnīto naudu, tomēr stimuls strādāt tas ir.
Saimnieki jau gaida atkal
— Vai paši saimnieki strādā un arī vietējie dara tos pašus darbus, ko jūs?
— Saimnieks, pie kura strādāju pēdējās reizēs, tikai atnāk un pasaka, kas jāizdara, bet pats pazūd. Iepriekšējais ar mums gāja soli solī, ja vajadzēja, raka zemi, vilka stieples un cēla kastes. Starp mums ir arī vietējie cilvēki, kuri strādā augļu lasīšanas sezonā, nav tā, ka itālieši paši tādu darbu nedara. Problēma ir līdzīga kā Latvijā — trūkst jauno itāliešu, laukos palikusi vecākā paaudze. Ziemā trūkst strādnieku zaru griešanā, jo tas ir smags un netīrs lauku darbs. Tā kā pāris gadu laikā esam visu iemācījušies un varam paciest gan salu, gan citas grūtības, saimnieki prombraucot vairākas reizes atgādina, ka gaidīs mūs atkal, zvana uz Latviju, apjautājas, kā klājas un kad domājam pie viņiem braukt, uztraucas, lai tik nepārdomājam. Jo tad viņiem steidzami jāmeklē vietā cita komanda, kas atkal jāapmāca, un tas nav tik vienkārši.
— Itālijā klimats būtiski atšķiras no laika apstākļiem Latvijā?
— Ziemā ir ļoti auksti. Esam pārbaudījuši — var aut vislētākos vai visdārgākos apavus, kājas salst tik un tā, jo gaisa mitrums tur ir pārāk liels. Savukārt vasaras ir karstas, šogad strādājām pat plus 50 grādu tveicē! Saimnieks uzskatīja, ka jāstrādā arī viskarstākajā diennakts laikā — no diviem līdz pieciem pēcpusdienā, un mūsu iebildumus neņēma vērā. Bija tā — strādājam, strādājam, kad pēkšņi jūtu, ka apkārt viss lido, griežas un ļogās. Tādos brīžos lējām uz galvas ūdeni, brīdi pastāvējām, līdz reibonis rimstas, un atpakaļ pie darba! Pielējām arī apavus ar ūdeni, lai var karstumu izturēt, glābiņš bija tikai ēnā.
Pietrūkst rupjmaizes
— Tomēr laikam nebiedē ne karstums, ne sals, ja dodies turp atkal un atkal?
— Šo vēlmi braukt uz Itāliju nemaz nevaru izskaidrot. Neesmu nekad iedomājusies, ka gribētu strādāt Anglijā vai Īrijā, bet Itālijā — jā! Kad pēc vairāku mēnešu pārtraukuma atkal esmu Itālijā, jūtos kā citā pasaulē. Ikdienā neko daudz neredzam — ir smagi jāstrādā, gribas mājās pie draugiem un ģimenes, bet, tiklīdz mājās esmu nodzīvojusi ilgāku laiku, atkal sapņoju par Itāliju. Katru dienu jācilā smagās augļu kastes, jālasa bumbieri un jāstūrē traktors, bet vienalga ir sajūta, ka esmu mājās. Laikam jau daudz kas atkarīgs no tā, kā jūtamies kā cilvēki, vai saimnieks mūsu padarīto novērtē. Vēl viens iemesls, kāpēc turp dodos: varu atslēgties no problēmām, kas mani nomāc Latvijā — bezdarbs, nav naudas, neko nevar atļauties nopirkt, visu laiku jādzīvo tā, lai tikai “savilktu galus”.
— Palikt Itālijā pavisam tomēr negribi?
— Pusgads ir ilgākais, cik vienā reizē varu izturēt, tad jau gribas mājās. Un esmu sapratusi, ka ir pārāk liela atšķirība starp latviešu un itāliešu mentalitāti un dzīves uzskatiem. Piemēram, viņi nesaprot, kāpēc mēs dzeram kafiju no milzīgām krūzēm, jo paši dzer no mazām tasītēm — ļoti stipru un saldu, bet pa virsu tai uzdzer aukstu ūdeni. Par mūsu krūzēm viņi saka — no tādām zupu var ēst! Tur nav rupjmaizes, ir daudz diētisko un sausmaizīšu, pie kā sākumā bija grūti pierast. Itālieši ēd daudz dažādu cepumu — ar sāli, bez sāls. Ļoti dārga ir gaļa.
Itālieši novērtē
“Laimas” šokolādi
— Ko esi pastāstījusi itāliešiem par Latviju?
— Kad sāku stāstīt, no kurienes esmu, kur ir mana dzimtene, daudzi itālieši nemaz nezināja, kas tāda Latvija ir un vai tā ir Eiropas Savienībā. Viņiem interesē viss, kas saistīts ar Latviju, mani izprašņāja par kultūru, par mūsu paražām un ieradumiem. Saimnieks bija kaislīgs mednieks, tad stāstījām viens otram savus mednieku piedzīvojumus. Itāliešiem vienmēr aizvedu Latvijas gardumus — viņi novērtē “Laimas” šokolādi un konfektes, ļoti garšo arī “Gotiņa”, halva un šerberts.
— Kādi ir tavi tuvākie plāni?
— Nākamos mēnešus noteikti strādāšu Itālijā un pelnīšu naudu. Iespējams, līdz pat nākamā gada pavasarim. Tad braukšu mājās — droši vien pieteikšos autovadītāju kursos un iegādāšos savu automašīnu, daudz darba un laika aizņems arī saimniecības sakopšana. Varbūt arī strādāšu “Riekstiņos”, ja būs tāda iespēja. Cerams, ar laiku Latvijā ekonomiskā situācija uzlabosies, cilvēki vairs nebēgs prom no laukiem un arī es kādreiz varēšu strādāt iegūtajā profesijā tuvāk savai lauku sētai, jo šo vietu uzskatu par īstajām mājām.
