Laila ir simpātiska gaišmate, kura dzīvo Norvēģijā. Viņai ir 40 gadu, bet izskatās krietni jaunāka. Šķīrusies, ir 19 gadu vecs dēls.
Intervijai par viņas dzīves izvēli sieviete piekrita labprāt, tikai nevēlējās fotografēties. Ar Lailu ir patīkami sarunāties — par tādiem kā viņa saka: dziļš cilvēks. Vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Anglijā paliek
ziemciešu lauks
— Kā tu nokļuvi Norvēģijā?
— Tas bija kā pa jokam. Uz Norvēģiju biju atbraukusi ciemos pie brālēna. Toreiz man viņš teica: “Brauc dzīvot uz Norvēģiju!”. Neuztvēru to pārāk nopietni, jo tolaik strādāju Anglijā. Kad vēlāk ar dēlu atbraucām te sagaidīt Jauno gadu, kalnos apmaldījāmies un kempingā ieradāmies ar nelielu nokavēšanos. Cik mīļi un sirsnīgi mūs tur sagaidīja norvēģi! Viņu attieksme, brālēna atkārtotais aicinājums, arī dēla pamudinājums — tas viss manī savijās pārdomu kamolā. Jau februārī pārcēlos uz Norvēģiju.
— Cik ilgi biji Anglijā un ko tur darīji?
— Anglijā strādāju astoņus gadus, tur, tāpat kā pirms tam Latvijā, strādāju par floristi, vēlāk cepu arī kūkas. Anglijā aug mans stādītais ziemciešu lauks hektāra platībā.
Kā uz “Titānika”
— Mani izbrīna tas, ka tu Norvēģijā strādā par pastnieci. Man šķita, ka šis darbs te piemērots tikai vīriešiem.
— Kā to vērtē. Ir viegli strādāt, ja esi godīgs pret sevi un dari darbu no sirds. Situācija jāsaprot un jāpieņem, kāda tā ir. Protams, bez fiziskā rūdījuma būtu grūti. Sāku strādāt ziemā — tas nav pats labākais laiks. Mans “skolotājs” bija piecdesmitgadīgs norvēģis. Ļoti mierīgs, visu tik vienkārši paskaidroja, ka man darbs vēlāk īpašas problēmas neradīja. Ja cilvēks zina valodu, nav nekā sarežģīta. Internetā pieslēdzies sistēmai un tik seko norādēm.
— Kas tavā darbā ir nepatīkamākais?
— Strādāt kopā ar citiem latviešiem. Tas ir kā uz grimstošā “Titānika”. Pārkāps tev pāri, lai tiktu laivā. Nevaru iedomāties kādu nosaukt par draugu. Valda nenovīdība, skaudība, intrigas.
Pansionātā gaida kā draugu
— Kāda ir tava darba diena?
— Ceļos pulksten 2.15. Pustrijos izeju no mājas. Man jāizbrauc pusotra rūts (tā norvēģi sauc maršrutu). Viena rūts ir 12 kilometru, otra — pieci. Jāizdala aptuveni 350 avīžu. Darbu beidzu sešos rītā. Sestdienās mums darbs jābeidz vēlāk. Tad vedu avīzes arī uz pansionātu. Tur mani gaida kā mīļu draugu. Iemītnieki jau nāk pretī, lai ātrāk saņemtu avīzi. Interesanti, ka to pasūta gandrīz katrs pansionārs.
— Cik liela ir tava alga?
— No 800 līdz 1000 latu mēnesī. Bet es jau vēl piestrādāju piecās mājās.
— Kā to visu vari paspēt?
— Tur man nav jābūt katru dienu — reizi nedēļā vai divās.
— Ko tu tajās mājās dari?
— Kā nu kurā. Vienā nomazgāju logus, citā gludinu veļu, vēl kādā ravēju puķudārzu.
Nostalģijas nav
— Kā norvēģi izturas pret viesstrādniekiem?
— Pasta darbā menedžeru attieksme ir diezgan augstprātīga, ļoti vienaldzīga, pat pazemojoša. Man ir žēl to latviešu, kuri paši nespēj sevi aizstāvēt. Bet tas ir tikai tāpēc, ka viņi labi neprot angļu valodu. Darba devējiem nepatīk strādnieki “bez mugurkaula”. Mājās, kurās strādāju, pret mani izturas kā pret ģimenes locekli.
— Vai tu Norvēģijā domā palikt pavisam?
— Jā, man te ir arī draugs norvēģis ar stabilu darba vietu.
— Vai tevi interesē dzīve Latvijā?
— Protams, zinu visu, kas tur notiek. Katru dienu lasu ziņas internetā. Cepuri nost to cilvēku priekšā, kuri vēl Latvijā dzīvo! Taču, ja ziņu portālā līdzās ir ziņas par Latviju un Angliju, vispirms izlasu jaunumus Anglijā. Man šī zeme ar attieksmi pret cilvēkiem ir krietni tuvāka.
— Dažkārt ārzemēs strādājošie stāsta, ka viņi ilgojas pēc dzimtenes. Vai tu izjūti nostalģiju pēc Latvijas?
— Nē. Aizbraucot no Latvijas, aizvēru visas durvis uz iepriekšējo dzīvi. Tagad es nevis eksistēju, bet dzīvoju. Man ir visskaistākā gultasveļa, man ir baltas mēbeles, bet, galvenais, nekad nebiju tik daudz atpūtusies, kā dzīvojot te… Un tie skaistie rīti! Tas nav izstāstāms. Tādus saullēktus nekur neesmu izbaudījusi. Es daudz laika varu veltīt sev. Vakaros lasu grāmatas, klausos mūziku. Arī dēla izglītošanai esmu varējusi atvēlēt daudz līdzekļu. Viņš bijis vairāk nekā 10 valstīs.
— Klausoties tevī, viss šķiet tik skaisti, viegli. Vai tev tā vienmēr bijis?
— Kur nu! Dzīvē man ir bijis arī daudz grūtību. Savulaik bija tādas pārslodzes, ka diennaktī iznāca gulēt 20 minūšu.
Pietiek ar angļu
valodu
— Esmu dzirdējusi, lai Norvēģijā dabūtu darbu, jāprot norvēģu valoda.
— Tas nav obligāti. Ja labi prot angliski, problēmu nav. Protams, norvēģu valoda ir vēl viena bagātība.
— Tu pati runā norvēģiski?
— Pagaidām nē. Visu laiku gatavojos to apgūt, bet vēl nav pieticis laika.
— Kā tu sazinies ar tuviniekiem Latvijā?
— Es neesmu “draugos” un vēstules nerakstu. Man ir jādzird manu mīļo balsis, tāpēc runāju “skaipā” un pa tālruni. Pēc balss intonācijas jūtu, kā viņiem klājas.
— Materiāli arī palīdzi?
— Protams. Manas mātes pensija ir nedaudz pāri 130 latiem. Vai tad ar to var izdzīvot? Palīdzu arī citiem tuviem cilvēkiem. Tagad, piemēram, pie mums ciemojas dēla draugs.
— Tu jau astoņus gadus brauc uz Latviju ciemos. Kā tev šķiet, vai latvieši šajā laikā ir mainījušies?
— Es patiešām braucu ciemos, jau sen nesaku, ka braucu mājās. Agrāk cilvēki bija priecīgāki, tagad daudziem šis ir izdzīvošanas laiks, degradējušās cilvēciskās attiecības, mainījusies vērtību skala. Dēls šogad Latvijā beidza vidusskolu — tiem taču vajadzētu būt svētkiem, bet pēc apģērba man tā nešķita — daudzi bija atnākuši kā uz darbu… Otrajā dienā palīdzēt novākt svinību galdu ieradās tikai viena māmiņa… Jauniešiem Latvijā nav nākotnes — vai tas ir normāli, ka vairums izvēlas studēt nevis tur, kur vēlas, bet tur, kur var tikt budžeta grupā?
Iesprūst virpuļdurvīs
— Kādi tev šķiet Norvēģijas vīrieši?
— Domāju, jebkura latviešu sieviete varētu sapņot par tādu vīru, kādi ir norvēģu vīrieši. Zinu desmit sieviešu, kuras ar viņiem precējušās un jūtas laimīgas. Nesen mana paziņa, šķirtene, triju bērnu māmiņa, kādā iepazīšanās portālā izmantoja akcijas iespējas, kad bez maksas varēja komunicēt ar ārzemniekiem. Tā kā viņa mācījās norvēģu valodu, iepazinās ar kādu norvēģi. Pēc pāris sarakstīšanās reizēm viņš uzaicināja sievieti pie sevis, pēc tam atbrauca pie viņas, un nu abi ir kopā Norvēģijā. Būtībā viņš sievietei ar bērniem atvēra durvis pilnvērtīgai dzīvei. Viņa tagad kādā pansionātā strādā par medmāsu.
— Arī tavs draugs ir norvēģis…
— Kaut viņš vēl nav redzējis manu dēlu, jau sapircis viņam dāvanas. Viņš mani lutina — man ir gan puķes, gan dāvanas, taču viņi, piemēram, nezina, ko nozīmē: sievietei priekšroka. Sieviete un vīrietis Norvēģijā ir vienlīdzīgi. Es to nezināju, un mēs nokļuvām komiskā situācijā — abi ar draugu iespriedāmies virpuļdurvīs: es domāju, ka viņš mani kā dāmu palaidīs pirmo, bet viņam tas pat neienāca prātā… Pie mums nav pieņemts, ka sieviete pirmā sāk sarunu ar vīrieti, bet viņiem tas neliekas nekas īpašs.
***
Sarunas beigās vaicāju Lailai, ko viņa novēlētu cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā.
— Lai ir spēks saglabāt gaišu un pozitīvu skatu nākotnē, paldies viņiem, ka ir tik stipri un vēl tic labākiem laikiem. Visu cieņu lauku cilvēkiem. Viņi ir labākais, kas mums ir. Es ceru, ka mūsu vecāku un vecvecāku gaišums palīdzēs nezust cerībai, jo tai taču ir jāpaliek.
