Ģimenes uzņēmumā SIA “Mauriņi S” Ragaciemā pārstrādā zivis — pēc pašu receptēm te gatavo auksti un karsti kūpinātas zivis, kas nonāk pie pircējiem visā Latvijā. Saimniece Inta Nukša Aizkraukles puses zemniekiem stāstīja par šīs nodarbes priekšrocībām un zaudējumiem, kā arī atklāja tās specifiku.
Liels apjoms ievesto
SIA “Mauriņi S” zivju kūpinātava ierīkota pašu īpašumā. Tā kā ģimenes dzīvesvieta ir aizsargājamajā zonā, jo netālu ir Ķemeru nacionālais parks, pagalmā nedrīkst neko būvēt no jauna vai nojaukt. “Vecās saimniecības ēkas esam pielāgojuši ražotnei, ierīkojām kūpinātavu un pārējās telpas. Cik varējām atļauties, tik šajos gados darbību izvērsām, iztiekot bez Eiropas Savienības līdzfinansējuma. Mūsu uzņēmums darbojas no 1995. gada, strādājam četratā,’’ stāsta Inta Nukša. “Ražojam gan karsti, gan auksti kūpinātas zivis — tepat Baltijas jūrā zvejotās reņģītes, butes, mencas, no dīķiem — karpas. Ļoti daudz kūpinām ievestās zivis, lielākoties no Norvēģijas un Islandes — makreles, sviesta zivis, asarus, foreles un hekus. Lai gan vīram ir laiva, zvejniecība vairs ir tikai vaļasprieks, tāpēc visu produkciju iepērkam. No ārzemēm — tikai saldēto.”
Izmanto vīramātes receptes
Inta Nukša stāsta, ka savulaik vīratēvs jūrā zvejoja, bet vīramāte kūpināja zivis. To Inta iemācījās no vīra vecākiem. “Ilgus gadus vīramāte strādāja zvejnieku kolhozā “Selga” par zivju apstrādes meistari, bet, aizejot pensijā, savas zināšanas un receptes nodeva mums. Visas zivju kūpināšanas receptes ir mūsu pašu izdomātas, uzlabotas un pielāgotas mūsdienu prasībām. Pašiem visvairāk garšo reņģītes, svētkos — mazsālīts lasis. Ikdienā zivis nogaršot un ēst iznāk diezgan daudz — mums jāzina, ko pārdodam,” stāsta saimniece. “Visu laiku jāseko līdzi un no katra kūpinājuma noteikti pa kādam gabalam zivs jānogaršo, lai zinātu, kas ir iznācis. It kā visu darām vienādi, garšvielas tās pašas un kūpināšanas metode arī, bet tomēr katru reizi garša nedaudz atšķiras — tāpat kā maizīti nevar izcept vienādu, arī zivis nevar pagatavot pilnīgi identiski. Mainās vēja virziens, malka var gadīties mazliet atšķirīga, arī garšvielas.”
Arī kurināmais
sertificēts
Zivju kūpināšanai ģimene izmanto tikai alkšņa šķeldu un malku — tāpēc, ka alksnim nav sveķu. Arī malka ir sertificēta — jebkurā mežā nemaz nevar nocirst, tai jābūt tīrai, bez piemaisījumiem.
Aukstajā kūpināšanā zivis apstrādā 30 grādos, karstajā kūpināšanā temperatūra ir augstāka par 32 grādiem, — pat līdz 60 grādiem. Atšķirībā no kūpināšanas metodes mainās zivs struktūra — auksti kūpinātas zivis kļūst stingras, un tās ir viegli griežamas, bet karsti kūpinātās ir irdenas un viegli dalās pa šķiedrām.
Realizācijas laiks karsti kūpinātai zivij ir piecas diennaktis, bet auksti kūpinātai — no 15 līdz 20 diennaktīm. Savukārt kūpināšanas ilgums ir atkarīgs gan no zivs lieluma, gan biezuma — parasti no astoņām līdz pat divpadsmit, trīspadsmit stundām. Pirms aukstās kūpināšanas zivis iepriekš trīs diennaktis tiek sālītas.
Uz ārzemēm
neeksportē
Saimniece stāsta, ka svaigās zivis, kas nonāk ražotnē, jau zivjaudzētavā ir pārbaudītas, vai nav parazītu baktēriju un smago metālu piejaukuma. To apstiprina pārbaužu rezultāti, ko saņem, iepērkot zivis. Uzņēmumam ir visas vajadzīgās atļaujas, lai savu produkciju pārdotu arī ārpus Latvijas, taču viņi to nedara. “Mūsu kūpinājumi nesatur konservantus, bet, lai tos pārdotu ārzemēs, zivis jāgatavo vakuuma iesaiņojumā, un tām jāpievieno konservanti,” teic Inta Nukša.
Ģimenes uzņēmumā saražoto zivju daudzums ir no 100 līdz pat 700 kilogramiem dienā. Tas atkarīgs galvenokārt no pasūtījumiem. “Šis nav darbs, uz kuru var atnākt pulksten astoņos rītā un piecos pēcpusdienā aizvērt durvis. Lai saražotu 700 kilogramu, jāstrādā no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā, sezonas laikā darba ir vēl vairāk,” atklāj saimniece.
Bērni iesākto
neturpinās
Ģimenes uzņēmumā kūpinātās zivis var iegādāties visā Latvijā. Piedāvājums šajos gados ir mainījies — sākumā nebija tik daudz ievesto zivju, vairāk pārstrādāja reņģes un skumbrijas. “Protams, kā visur, arī šajā biznesā ir gan kāpumi, gan kritumi, bet par iztikšanu nesūdzamies. Šis no laika gala ir bijis zvejniekciems, un ir pašsaprotami, ka mēs nodarbojamies ar zivju pārstrādi. Ciemā ir vairākas mazas kūpinātavas, bet mēs viens otru neuztveram kā sāncenšus — katram ir savi klienti, savas receptes. Vairāk mani uztrauc tas, ka bērni droši vien negribēs turpināt mūsu darbu. Kad vajag, dēls palīdz, bet skaidri nav pateicis, ka viņš to vēlētos turpināt. Meita grib kļūt par veterinārārsti un šajā jomā noteikti nestrādās. Protams, būtu žēl, ja mūsu iesākto neturpinātu, bet, kamēr paši varam strādāt, par to vēl nedomāsim!” saka Inta Nukša.
