Pēc tam, kad Vācijā ar zarnu nūjiņu “Escherichia coli” inficēto cilvēku skaits jau pārsniedzis 1200, bet no tās izraisītajām komplikācijām vairāki miruši, arī Latvijā pastiprināta uzmanība pievērsta dārzeņu un augļu tirdzniecībai. Par infekcijas avotu uzskatītos gurķus, kas ievesti no Spānijas, Latvijā pagaidām nepārdod — pārliecināti Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbinieki, kuri jau veikuši vairākas pārbaudes. Pēc PVD rīcībā esošās informācijas, inficētie gurķi nāk no divām Spānijas saimniecībām Almerijas un Malagas provincēs, kurās saimnieko ar bioloģiskajām metodēm.
Ikdienā veikalu plauktos redzam izkārtas zīmītes ar dārzeņu un augļu cenām, uz kurām rakstīta it kā arī izcelsmes valsts — Polija, Spānija, Turcija, Lietuva, arī Ķīna, tomēr nekas vairāk neliecina par patieso izcelsmes vietu, un mums, pircējiem, atliek vien uzticēties tirgotājiem. Vēl grūtāk atšķirt ir tad, kad līdzās divās kastēs tiek pārdoti, piemēram, gurķi vai tomāti no Latvijas un Polijas. Starpība ir vien cenā, kas pašmāju produkcijai ir pat divreiz lielāka, bet ārēji dārzeņi īpaši neatšķiras, to tikai var sajust nogaršojot.
Arī tirgū iegādājoties vietējos kartupeļus vai burkānus un domājot, ka tie ir ekoloģiski tīri, mēs varam paļauties tikai uz pārdevēja godaprātu. Mazākos tirdziņos pagastos viens otru tomēr pazīst, un tur klaji ar krāpšanu nenodarbosies, bet pilsētās? Vai nav nācies dzirdēt, ka tādiem kartupeļu un dārzeņu tirgotājiem patiesībā nemaz nav sava zemes pleķīša, kur nu vēl lieli lauki, lai ar “pašu izaudzēto” tirgotos. Noskatot vajadzīgos dārzeņus tirgū, vienmēr pajautāju, no kurienes ir saimnieks un kur tad ir izauguši šie smaržīgie un gardie dārzeņi. Ja viss ir kārtībā, tad pārdevējs neminstinoties atbild un izstāsta vēl arī visu citu par šīgada ražu, bet uzpircēji sāk stostīties un nereti, lai izkļūtu no situācijas, atbild, ka vispār te tirgojas pirmo dienu un kāds kaimiņš vai radinieks to palūdzis.
Arī sākoties zemeņu sezonai, jāņem vērā, ka būs krāpnieki, kuri centīsies iedzīvoties uz mūsu rēķina. Atceros, kādā sarunā zemnieks no Skrīveriem sacīja, ka viņš ir sastapies ar tik bezkaunīgiem cilvēkiem, kuri produkciju no Polijas iegādājas nakts tirgū, dienā pārdod par krietni augstāku cenu, it kā tā būtu pašmāju. Bet tomēr par zemāku cenu nekā vietējie zemnieki, tāpēc peļņa garantēta. Kā atšķirt īsto no neīstā, pašmāju no ievestā? Uzticēties pārdevējam vai paļauties uz savu intuīciju?
