Seši Vecbebru profesionālās vidusskolas ēdināšanas pakalpojumu un datorsistēmu izglītības programmu ceturtā kursa audzēkņi mēnesi bija praksē Itālijā. Savukārt divi citi jaunieši tikpat ilgu laiku Zviedrijā, kur pārliecinājās par savas biznesa idejas dzīvotspēju. Vēl pirms kāda laika grupa audzēkņu mēnesi pavadīja Vācijā, tur iegūstot praktiskās zināšanas.
Pusgadu neizturētu
Šāda iespēja radās, piedaloties Leonardo da Vinči mūžizglītības programmā.
Lai nokļūtu Itālijā vai Vācijā, audzēkņiem vispirms bija “jāiziet cauri filtram”, kurā izvērtēja pretendentu sekmes, angļu valodas zināšanas, prakses atzīmes. Starp viņiem bija arī Malva Buculāne no Jēkabpils novada Kalna pagasta.
Motivācijas vēstulē, lai praktizētos ārzemēs, viņa norādīja vēlēšanos iepazīstināt itāliešus ar latviešu virtuvi, iemācīties pagatavot autentisku picu, iepazīt citas valsts kultūru un apgūt valodas pamatus.
Prakses laiks varēja būt sešus mēnešus garš, bet skolas vadība, bažījoties par audzēkņiem, kuriem jāpavada tik ilgs laiks ārpus mājas svešā zemē, izvēlējās vienu mēnesi, jo tādā gadījumā, ja jaunietis pārdomā un praksi vēlas pārtraukt, ceļa izdevumi jāsedz pašam.
Kafija jādzer,
lai neaizvainotu
Malva un vēl pieci Vecbebru profesionālās vidusskolas audzēkņi ar lidmašīnu no Rīgas nokļuva Milānā un vēlāk Itālijas dienvidos — Lamēzijā, no kurienes tālāk ar autobusu viņi tika līdz pilsētai Rendei.
Malvai pirmās dienas viesnīcas “Mercure” restorāna “Il Nabucco” virtuvē pagājušas, sazinoties ar žestiem, jo pavāri angliski nerunāja. Pirmais pārsteigums: izplatītākais vārds — Frančesko. Tā sauca trīs pavārus un arī viesmīli.
Jau trešajā dienā viņai un pārējiem no Latvijas uzticēts servēt ēdienu uz šķīvjiem banketam. Picas vietā lielākoties bija jāgatavo pasta, kas pēc garšas līdzīga makaroniem un ko pasniedza kopā ar mīdijām, astoņkājiem, tomātiem. Atšķirībā no latviešiem, kuri makaronus pieraduši ēst mīkstus, itāliešiem garšo puscieti. Strādājot virtuvē, iemācījusies pagatavot ēdienu no astoņkāja, kartupeļiem, kukurūzas un zaļumiem, uzzinājusi, kā pareizi notīrīt kalmāru.
No zivīm itāliešu virtuvē iecienītākā ir zobenszivs — cepta cepeškrāsnī, kārtojumā, veltnīšos. Populārākie saldie ēdieni — augļi un tiramisu. Malva stāsta, ka visu mēnesi no rīta, pusdienās un vakariņās ēdusi pārsvarā tikai makaronus, tāpēc tos vēl ilgi negribēsies. Itālieši ir stipras kafijas, kuru dzer pat piecas reizes dienā, cienītāji. Pie tās bijis jāpierod, un, ja atteicās, viņi apvainojušies.
Pārsteidz ar krēmu
Mūsu praktikanti no itāliešu strādniekiem galvenokārt atšķīrušies ar čaklumu. Arī Vācijā, kur praktizējās otra bebrēniešu grupa, latviešus šīs īpašības dēļ esot sagaidījuši atplestām rokām. Tas pats attiecas uz apkalpošanas kultūru un formastērpu, kuru mūsējie atšķirībā no citiem nēsāja bez ierunām, lai gan obligāta šī prasība nebija, bet tādējādi izpelnoties darba devēju atzinību.
Valodas nezināšanas dēļ gadījies pa kādam pārpratumam, piemēram, uz banketa servēšanu ierodoties četras stundas vēlāk. Arī “mistiskais” vārds “kapito” vēlāk ieguva nozīmi, un izrādījās, ka itālieši, kaut ko stāstot, pēc tam jautāja, vai teiktais saprasts. Skolas direktora vietniece Ināra Bakmane teic, ka valodas barjera jāņem vērā nākotnē un turpmāk, meklējot prakses vietas, lielāku uzmanību pievērsīs darba devēja angļu valodas zināšanām. Šī paša iemesla dēļ itāliešus neizdevās pārsteigt ar latviešu nacionālo virtuvi. Vācijas grupa gan esot “paspīdējusi” ar ko īpašu — pagatavojot krēmu, kuru restorāna apmeklētāji augstu novērtējuši un nākamajā dienā pieprasījuši vēl. Īstas itāliešu picas mīklas receptes apguvei nedaudz pietrūcis laika. Valodas nezināšanas dēļ vēl grūtāk klājies puišiem, kuriem datoros viss bijis itāliešu valodā, un strādāt nācies, vizuāli atceroties apgūto Latvijā.
Mūsu meitenes
Netrūka arī jautrības. Piemēram, audzēknis Artūrs Suhanovs Itālijā pierādīja latviešu apķērību, iemanoties nopelnīt papildu kabatas naudu ar saviem zīmējumiem, pārdodot tos par godu Itālijas apvienošanās dienai sarīkotā gadatirgū. Savukārt pēc veiksmīga snieguma kādā karaoke bārā, dziedot latviešu tautasdziesmas, izpelnījies bezmaksas ieeju sev un draugiem nākamajam vakaram. Klubos un uz ielas meitenēm no Latvijas vietējo puišu uzmanības neesot trūcis. Mūsu zēni gan atzinuši, ka latviešu meitenes esot daudz skaistākas par itālietēm.
Jautāju Malvai, vai bija arī kas tāds, kas svešajā zemē nepaticis? “Kaitinoša bija gājēju pāreju neievērošana un ielu šķērsošana, kur pagadās. Autobusu pieturās sarakstā norādīts tikai aptuvens laiks, kad transportlīdzeklis varētu kursēt. Darbu itālieši sāk nesteidzīgi — pļāpājot padzer kafiju, līdz jau klāt pusdienlaiks,” atceras Malva. Traucējoši bijuši arī pārgalvīgie auto un motobraucēji, kuri bezkaunīgi nedod ceļu, rada haosu ielās. Pirms šī ceļojuma Itālija nebija Malvas sapņu zeme, taču pēc tur pavadīta mēneša vēlētos atgriezties dabas, kalnu ainavu, atsaucīgo itāliešu dēļ.
Redzētais iedvesmo
Savukārt “Baltic Training” programmā (apvienotajā Baltijas prakšu programmā) piedalījās divi Vecbebru profesionālās vidusskolas audzēkņi — Atis Kļaviņš un Raivis Fridrihsons. Prakses vietas šajā programmā bija Latvijā, Igaunijā un Zviedrijā. Galvenais mērķis, tajā piedaloties, bija pārliecināties par sava biznesa plāna īstenošanas iespējām vai gluži pretējo — nerealitāti. Puiši mēnesi pavadīja Zviedrijā.
Raivis pirms došanās uz Zviedriju nedēļu bija Valmierā, kur vēlreiz atkārtoja prezentācijas sagatavošanas iemaņas, iepazina prakses valsts vēsturi. Tā kā programmas noteikumi neparedz atlīdzību par praktikanta nodarbināšanu, vien sedz ceļa izdevumus, ēdināšanu un izmitināšanu, uzņēmējus, kuri piekristu šādiem noteikumiem, atrast neesot viegli.
Ata biznesa projekts saistīts ar viesu mājas izveidošanu, tādēļ viņa prakses vieta bija viesnīcā “Svanbacken”, kas ir 300 kilometru uz ziemeļiem no Stokholmas. Mēneša laikā viesojies arī kādā mazā viesnīcā ar 12 istabām, kuru vada tikai divi cilvēki. Uzņēmuma gada apgrozījums — 140 tūkstošu latu. Šie fakti Ati esot pārsteiguši un iedvesmojuši savas idejas realizācijai.
Piena zupu neļauj vārīt
Savukārt Raivja biznesa ideja paredz izveidot itāliešu restorānu Jēkabpilī. Rūpīgāk to analizējot, veiktas korekcijas un nolemts atvērt mazu picēriju. Zviedrijā bija iespēja mēnesi strādāt līdzīgā ēstuvē, kādu viņš vēlētos vadīt Latvijā. To vadīja divi itālieši, kuri Raivim daudz iemācīja klientu apkalpošanā un ēdiena gatavošanā. Pieredze liecina, ka šādam pakalpo-
jumam Zviedrijā nav ilgs mūžs, un arī konkrēto picēriju tūlīt pēc Raivja prakses aizvēra un iekārtas pārdeva. Raivi izbrīnījis šo iekārtu vecums, jo dažas no tām “klausījušas” tikai saimniekus, jo viņi zināja, kur un kad tām ‘‘jāiesit’’, lai tās darbotos. Lai iepazīstinātu itāliešus ar latviešu virtuvi, piedāvājis izvārīt makaronu piena zupu, uz ko picērijas īpašnieks atbildējis: žēl izšķērdēt labu mantu — makaronus. Pēc prakses picērijas saimnieki bijuši ar mieru iekārtas dāvināt Raivim. Tobrīd uz prāmja neesot bijis brīvas vietas, tādēļ pannas un krāsnis aizceļojušas pie jaunajiem saimniekiem Polijā.
Abi jaunieši atzīst, ka šis mēnesis viņiem devis iespēju pārliecināties par kļūdām pieņēmumos un aprēķinos, taču no savām idejām viņi neatsakās. Pārrēķinot izmaksas, Atis domā atvērt viesu māju Kokneses pusē.
