Latvijas vēsturē viena no drūmākajām dienām ir 25. marts. Pirms 62 gadiem liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija spiesti pamest dzimtās mājās un doties uz Sibīriju. Komunistiskā režīma deportācijas nesaudzēja nevienu, kas bija iekļuvis “melnajā” sarakstā, — ne sirmgalvjus, ne bērnus.
Sibīrijas gulaga (Glavnoje upravļeņije lagarej jeb ieslodzījumu vietu galvenā pārvalde — aut.) šausmas piedzīvoja arī skrīveriete Dzintra Karjagina.
Aizsargi “melnajā” sarakstā
Dzintra Karjagina dzimusi Jēkabpilī. Pēc neilga laika vecāki ar mazo meitiņu pārcēlušies uz Viesīti. ‘’Nebijām nekādi lielie saimnieki vai bagātnieki. Viens no vecākiem strādāja aptiekā, otrs veikalā. Taču viņi bija aktīvi aizsargu organizācijas dalībnieki. Tēvs aizsargos ieņēma vienu no vadošajiem amatiem, tāpēc mēs bijām tie, kuri bija nonākuši padomju ideoloģijas “melnajā” sarakstā. Es biju tēva mīlule,” saka Dzintras kundze. Liktenīgajā vakarā Dzintra bijusi pie vecāsmātes. “Pēc mātes stāstītā, tajā vakarā es negribēju doties mājās, bet māte to ļoti vēlējās. Ja būtu palikusi pie vecāsmātes, kas zina, kā liktenis būtu iegrozījies. Uz Sibīriju noteikti neaizbrauktu, jo vecāmāte palika Latvijā.”
Smadzenēm
“bremzes”
Tajā marta vakarā atnāca jaunās varas pārstāvji un ģimeni zirga pajūgā aizveda nezināmā virzienā. “Es toreiz biju trīs gadus vecs bērns un neko daudz neatceros. Zinu tikai, ka vecākiem bija iespēja paņemt līdzi nepieciešamākās mantas, bet Jēkabpilī, no kurienes mūs veda uz Sibīriju, viss līdzpaņemtais bija jāsadala,” stāsta Dzintra Karjagina. “Kā un pa kuru laiku vecāki to paspēja izdarīt, es nezinu. Katrā ziņā tas bija ļoti smags brīdis. Tagad esmu runājusi ar psihologiem, un viņi teic, ka šajā vecumā pārlieku liela psiholoģiskā trauma smadzenēm “uzliek bremzes”, laikam tāpēc pats brauciens uz Sibīriju no manas atmiņas ir izdzisis.” Dzintras kundze atceras, ka krievu bērnu attieksme bija diezgan nievājoša: “Lai arī biju maza, atminos, ka viens no iecienītākajiem krievu bērnu teicieniem bija: “Latiš, kuda ļeķiš, pod stolom govno kļevatj? (“Latvieti, kur lido, zem galda mēslus ēst?” — aut.)”
Dzīves apstākļi bija drausmīgi. “Iztikām, kā varējām. Vasarā skraidījām basām kājām, ziemā pa dienu ārā negāju, jo nebija, ko vilkt kājās. Vakarā, kad māte atnāca no meža, man deva savus velteņus, tad varēju iziet ārā. Bet tie man bija daudz par lielu un noberza ciskas. Mājā bija žurkas, un viena man sakoda pirkstu, tas bija briesmīgi,” saka Dzintras kundze. Pēc nepilna Sibīrijā pavadītā gada Dzintras kundzes māte uzzināja, ka tēvs izsūtījumā miris. “Nezinu, kā māte to uzzināja, tikai atceros, ka viņa ļoti raudāja.”
Maizes drupačas tik saldas!
Spilgtas epizodes no Sibīrijas laika Dzintras kundzei ir par maizi un ēdienu. “Mājā, kurā dzīvojām, īpaši daudz mēbeļu nebija, tikai gulta, skapis, galds un krēsls. Uz skapja māte lika maizi, cik jau nu tās bija. Man ļoti gribējās ēst, bet maizi aiztikt nedrīkstēja, tad es piestūmu pie skapja krēslu, pakāpos un ar samitrinātu pirkstu uzlasīju no maizes nobirušās drupačas, tās šķita tik saldas,” stāsta Dzintras kundze. “Man toreiz bija kādi seši gadi, nesaprotu, no kurienes man bija tāda apziņa, ka visu maizi apēst nedrīkst.”
Arī pirmais pēriens mazajai Dzintrai bija ēdiena dēļ. “Pie mājas māte bija iekopusi nelielu dārzu. Tur audzēja arī gurķus. Tā kā ar ēdienu bija ļoti trūcīgi, es apēdu gurķu stādiem ziedus. Māte, pārnākot no darba, prasīja, kur ziediņi palikuši, atbildēju, ka nezinu, tad gan māte mani par melošanu pirmo reizi dzīvē nopēra.”
Garšīgākais ēdiens Dzintrai bija cepti ciedru priežu čiekuri, kurus māte nesusi no meža.
Pēc pieciem gadiem uz mājām
Pēc pieciem Sibīrijā pavadītiem gadiem Dzintra Karjagina varēja atgriezties mājās. “Sākumā viena negribēju braukt, bet mātei izdevās mani pierunāt. Atgriezos ar pēdējo vilcienu,” stāsta skrīveriete. “Nezinu, kur māte rada spēku, bet atvadoties viņa neraudāja, saprata: ja sāks raudāt, tad es nekur nebraukšu.”
Arī mājupceļš nebija viegls. “Man bija biezi gari mati. Lai brauciena laikā nepiemestos utis, māte man noskuva matus. Vagonā, kurā braucu, nebija nekādu labierīcību, un visas dabiskās vajadzības bija jākārto spainī vagona stūrī. Pieturvietās mūs ārā nelaida. Gulējām uz dēļu lāvām,” stāsta Dzintras kundze. “Kopš šī brauciena nevaru ieēst siļķi, pat tās smaka izraisa nepatīkamas asociācijas, jo vienīgais, ko mums ceļā deva ēst, bija siļķe un rupjmaize.”
Atgriežoties Latvijā, Dzintras kundze divas nedēļas pavadīja karantīnā. “Atceros, ka iegājām telpās, bet tur smaržoja pēc zupas. Vēl tagad atceros šo smaržu! Mēs jau bijām aizmirsuši, kā smaržo normāls ēdiens.”
Nav pat kapa
kopiņu!
Vēlāk Dzintrai bija jāpiedzīvo vēl kāds traģisks notikums: “Apmēram pēc trim gadiem uzzinājām, ka māte izsūtījumā gājusi bojā. Viņai bija jāstrādā mežā un darba laikā uzgāzās koks,” ar asarām acīs saka Dzintra Karjagina. “Es pat nezinu, kur mani vecāki apbedīti, viņiem nav pat kapa kopiņu! Viņi, kā lielākā daļa izsūtīto, atdusas kaut kur Sibīrijas plašumos. Arī arhīvos nekādu ziņu nav, kādreiz biju domājusi uz turieni aizbraukt, bet ko gan es tur atradīšu?”
Uz skolu saplēstos apavos
Taču arī Latvijā Dzintras kundzei neklājās viegli. “Kad atgriezos mājās, dzīvoju pie vecāsmātes. Tāpēc, ka viņas meita bija izsūtītā, vecaimātei bija atņemta pensija, līdz ar to mums nebija nekādu iztikas līdzekļu. Lai iegūtu izglītību, biju spiesta doties pie tēva māsas uz Aizputi. Tur gan nebiju mīlētākais bērns,” saka Karjaginas kundze.
Vienīgie ienākumi bija no vecāsmātes austajiem un adītajiem rokdarbiem. “Mums nebija pat naudas, par ko man normālus ziemas apavus nopirkt. Zābaki bija saplīsuši, tos atdeva kurpniekam salabot. Šajā laikā katru dienu no rīta uz skolu un vakarā mājās vecāmāte mani veda ragavās. No rīta pie durvīm izlaida un vakarā sagaidīja,” atminas Dzintras kundze. “Bet tajā laikā neviens par mani nesmējās, bērni toreiz bija labāki.”
Kaut smagi pārdzīvots, Dzintra Karjagina savas dzīves laikā palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem. Apguvusi medicīnas māsas profesiju un strādājusi slimnīcā — sākumā Neretā un pēc tam daudzus gadus Aizkrauklē.
