Šoruden I. Gaiša Kokneses vidusskolā notika absolventu salidojums. Uz to gan neieradās Inga Gailīte, jo jauniete tagad ir Portugālē, kur, izmantojot ERASMUS programmas iespējas, sākusi studijas Porto pilsētā.
Par pirmajiem iespaidiem Portugālē — saruna ar Ingu.
Izmantojot mūsdienu komunikācijas iespējas, tā norisinās neklātienē. Tā kā Ingu pazīstu vairākus gadus, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Prom no aukstuma
— Pastāsti, ko tu darīji, pirms devies uz Portugāli?
— Studēju datordizainu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Rīgā. Paralēli mācībām vakara nodaļā dienā strādāju uzņēmumā, kas bija saistīts ar poligrāfijas nozari.
— Kāpēc nolēmi studijas turpināt tieši Portugālē?
— Jau sen gribēju izmantot ERASMUS programmas iespējas — studēt ārzemēs, bet dažādu ap-stākļu dēļ esmu te krietni vēlāk — kā 4. kursa studente. Vēlējos pēc iespējas tālāk uz dienvidiem, projām no aukstuma, tur, kur ir krietni atšķirīgāka kultūra un vide. Esmu pārsteigta, ka Portugālē starp palmām aug arī bērzi un ozoli, kas daļēji atgādina Latviju.
— Cik ilgi būsi prom no mājām?
— Tā kā studētgribētāju ir diezgan daudz, tikai četrus mēnešus. Mācības sākās 27. septembrī. Būšu līdz nākamā gada 31. janvārim. Uz Portugāli devos mēnesi agrāk, līdz ar to četru mēnešu stipendija jāsadala pieciem mēnešiem. Līdz šim tas nav veiksmīgi izdevies, bet ceru, ka ar laiku sapratīšu, kas maksā dārgi, kas — lēti.
Sarežģīta valoda
— Vai nebija bail vienai pašai braukt teju uz pasaules malu, kur viss ir svešs un nepazīstams?
— Pašai par pārsteigumu — nē. Mani Portugālē sagaidīja Žuans, kurš gadu kā apmaiņas programmas students nodzīvoja Rīgā. Viņš atrada man dzīvokli, jo skola kopmītnes nepiedāvā. Jau pirmajā vakarā Žuans vēlējās man parādīt skolu, bet tā bija slēgta. Pie tās iepazināmies ar diviem puišiem — Aleksi un Rafaelu no Lisabonas. Neilgā divu stundu draudzība man vēlāk bija iemesls doties uz Portugāles galvaspilsētu, kur dzīvo jauniegūtie draugi. Turklāt viens no jauniešiem mācās manā skolā.
— Kāda tev šķiet portugāļu valoda?
— Pamatus — kā tevi sauc un cik kas maksā — var iemācīties, bet kopumā valoda diezgan sarežģīta, jo vienam vārdam ir daudz nozīmju. Piemēram, “pika”. Šis vārds var nozīmēt gan izsmēķi, gan kontrolieri metro, gan injekciju, gan uzmundrinājumu. Mana franču izcelsmes istabasbiedrene, kura jau vairākus gadus dzīvo Portugālē, atzina, ka valoda esot diezgan komplicēta, tāpat kā viņas dzimtā. Klausoties portugāļu sarunās, ir diezgan jāsaspringst, lai uztvertu zināmus vārdus, jo viņi runā ātri, un ir vārdi, kurus “saspiež” — saīsina izrunājot.
Neveiksmīgas
pārrunas
— Kādi ir sadzīves apstākļi?
— Pagaidām īrējam dzīvokli. Piecstāvu ēkai manā kāpņutelpā ir divi lifti. Dzīvoklī ir divas vannasistabas, vienā — vanna un duša, otrā — tikai duša, abās tualetes podi un bidē. Kā četrzvaigžņu viesnīcā! Virtuve satriecoša, jo pagājušajā gadā veikts kapitālais remonts. Skola minūtes gājiena attālumā, metro pietura — pretī balkonam, “Supernetto” līdzīgs veikals — turpat aiz stūra, 10 minūšu gājienā — “monstrīgs” iepirkumu centrs, kurš aprijis ne vienu vien manas dzīves stundu un brīžiem iedzinis izmisumā, jo neesmu varējusi atrast nepieciešamo preci. Pie ieejas derētu izsniegt karti…
Istabu dalu ar portugāļu jaunieti, kopā esam piecas meitenes — trīs no Latvijas un divas portugālietes trīsistabu apartamentā. Sārai ir pašai sava privātā telpa, jo viņa bija pirmā, kura pieteicās īrēt. Viss ir lieliski, bet ir viens liels mīnuss — saimniece. Un mēs neesam vienīgās, kurām tā “paveicies”. Varbūt tādas ir visas garlaikotās mājsaimnieces Portugālē? Viņai ir nenormāla tieksme tīrīt, tādēļ mūsu saimniece Ana ierodas katru otro dienu un trīs četras stundas uzkopj telpas ar drausmīgu sadzīves ķīmiju, kas smird pēc hlora. Līdz ar to visu laiku jāsamierinās ar viņas klātbūtni. Līdz šim pārrunas ir bijušas neveiksmīgas. Mums pat ir noteikumu saraksts, kas jau tuvu absurdam, piemēram, nedrīkst rīkot ballītes un cik klusi ir jāaizver durvis. Mūsu “pīkstēšana” tika pārtraukta, paziņojot, ka likumi šajā dzīvoklī ir kā armijā. Drīzumā ceram sameklēt jaunu mājvietu, lai gan to izdarīt nav viegli.
Iesvētības —
pat mēnesi
— Pastāsti par pirmo skolas dienu!
— Ja informatīvu sapulci varētu nosaukt par skolas dienu… Mēs to nokavējām, jo dzīvojam “pārāk tālu” no skolas. Ieradāmies pārpildītā telpā tad, kad koordinators Antonīno jau bija sācis runu. “Erasmusnieku” te ir daudz — ap 50, tas ir, 10 procentu no studentu skaita. Lielākā daļa no Spānijas, bet, kā teica mana jaunā austriešu paziņa, te esot arī poļu “invāzija”. Pirmajā dienā jau iepazinos ar četrām poļu meitenēm. Viss bija noorganizēts lieliski, mums pat iedeva papīra maisiņus, kuros bija Porto un metro karte, dažādi bukleti, lapiņa ar portugāļu valodas kursu, kuri intensīvi notika visu pirmo nedēļu, laikiem un pat sardīņu konservu kārba, kas lieti noderēs bada laikā. Pēc pasākuma bija divu stundu autobusa ekskursija ar gidu pa Matosinhosas rajonu.
Es biju uz skolu aizgājusi pirms lekciju sākuma un sastapu tur daudz audzēkņu rozā T kreklos, zaļos īsos svārciņos, kuri uzvilkti uz biksēm, cepurītēs un tādas pašas krāsas tīkliņiem. Izrādās, tie ir pirmā kursa studenti, kuriem ir iesvētības. Tās notiek nevis vienu dienu kā Latvijā, bet veselu nedēļu, citās skolās — pat mēnesi kopā ar pēdējā kursa studentiem, kuriem ir speciāls melns ietērps ar melniem apmetņiem.
— Kādā valodā notiek mācības?
— Skolā ir ļoti atsaucīgi pasniedzēji. Gandrīz visi runā angliski, nevis kā manā krievu skolā — tikai angļu valodas pasniedzēja. Lekcijas notiek dažādi: ir pasniedzēji, kuri visu izklāsta portugāļu valodā un vēlāk pievēršas “erasmusniekiem”, ir tādi, kas paralēli stāsta gan portugāļu, gan angļu valodā. Valodas nezināšanas dēļ ne visu informāciju izdodas apgūt, jo ne visu pārtulko.
Te izglītības sistēma ir mazliet atšķirīgāka, skolu sāk apmeklēt krietni vien agrāk, līdz ar to studenti ir gados jaunāki.
Bāri visām gaumēm
— Tu teici, ka ar jauniepazītajiem draugiem biji arī Lisabonā? Kas palicis atmiņā?
— Biju pārsteigta, ka naktsbārus slēdz precīzi trijos. Bruģētās ielas ir pārpinas ar cilvēkiem, kuri lieto alkoholu, aiz sevis atstājot plastmasas glāžu un pudeļu kalnus. Daudz, daudz dažādu cilvēku… un vēl dažādāku bāru — lieli, mazi, moderni, veci, ar brazīliešu dzīvo vai elektronisko mūziku. Lisabonā katrs var atrast sev piemēroto. Te pat naktī ir sastrēgumi un ir neiespējami novietot mašīnu. Mums tas prasīja nepilnu stundu. Lisabonā ir ļoti daudz jauku vietu. Vecpilsēta ir ielejā, paveras burvīgs skats.
— Vai Porto baudi arī kultūru?
— Protams. “Serralves” mākslas māja un tās dārzs ir vieta, kura noteikti ir jāapmeklē. Burvīga arhitektūra. Ekspozīcijas nav piemērotas vidusmēra mietpilsoņu gaumītēm. Vienā varēja apskatīt Marlēnes Dumas ekspresīvos lielformāta eļļas gleznojumus, kuros redzami pāridarījumi Palestīnas, Irākas iedzīvotājiem, un ne tik brutālas gleznas. Otrā — daudz videoprojekciju, tās veidotas, izmantojot naktī no putna lidojuma filmētas pilsētas. Vēlāk materiāls apstrādāts un pievienota skaņa, rezultātā panākot sirreālu, mistisku noskaņu. Noteikti apskates vērta ir pilsētas ikona — koncertzāle “Casa da Musica” — izcilās arhitektūras un tur notiekošo muzikālo pasākumu dēļ.
Haotisks tirgus
— Lai iepazītu kādu valsti, noteikti vajagot apmeklēt tirgu. Vai esi tur bijusi?
— Jā, vairākkārt. Tirgus ir 300 metru no manas dzīvesvietas. Jampadracis notiek sestdienu rītos līdz pusdienlaikam. Pārējā laikā laukums ir tukšs, vienīgi šad tad kāds novieto savu auto. Lielākā atšķirība no tirgiem Latvijā ir tā, ka pārdevēji (par laimi, ne visi) necilvēciskās balsīs reklamē savus piedāvājumus un to cenas. Tirgus izkārtojums ir diezgan haotisks, plānojumu var just tikai mazliet — vienā stūrī vairāk koncentrējas pārtikas pārdevēji, bet tas nenozīmē, ka starp zivīm un tomātiem nevar pārdot noplukušas vistas un akvārija zivtiņas. Izņemot pārtiku, pārējais ir vislielākais ķīniešu s… . Īstu pienu mūsu piemājas tirgū nevar nopirkt, nezinu, kā centrā. Lielveikalā ir tikai “Lāses” varianti ar derīguma termiņu līdz nākamajam gadam… Esam uzgājušas krievu veikalu, kurā svētku reizēm var iegādāties krējumu, biezpienu un kefīru. Puslitrs krējuma maksā pusotru eiro.
