Ceļojumā uz Ķīnu dodamies pašā vasaras viducī, laikā, kad arī Latviju ir piemeklējuši neraksturīgi karstuma viļņi. Par laikap-stākļiem Ķīnā neuztraucamies, drīzāk neziņa ir par komunikācijas iespējām, bet paļaujamies uz to, ka gan jau kāds runās arī angliski, un ar zīmju valodu var izlīdzēties vienmēr. Tomēr, kā vēlāk pārliecināsimies, tik vienkārši tas tomēr nav.
Biļešu nav
Negaidīts pavērsiens mūs gaida ceļā uz Luojangu. Pekinā ir trīs galvenās vilcienu stacijas (Ziemeļu, Rietumu un Dienvidu), no kurām lielākā un noslogotākā ir Rietumu, jo tā nodrošina galvenos maršrutus uz Ķīnas iekšzemi. Turp dodamies arī mēs. Zinām gan ātrvilciena numuru, gan laiku, cikos tas izbrauc, taču tas, ko mēs neesam paredzējuši, ir milzīgie cilvēku pūļi, kas garās rindās piepilda ne tikai staciju, bet arī drūzmējas tās priekšā, turklāt informācijas tablo viss rakstīts tikai hieroglifos. Protams, jau iepriekš izmēģinātā jautāšana maz ko līdz, neviens neko nesaprot un negrib saprast.
Kad tiekam pie biļešu kases, uzzinām, ka brīvu vietu mūsu vilcienā vairs nav, bet var braukt ar parasto vilcienu, kas biļetes cenas ziņā neatšķiras, toties kvalitātes ziņā gan. Parastais vilciens nozīmē ceļā pavadīt divreiz ilgāku laiku, nekā braucot ar ātrvilcienu (mūsu gadījumā piecu stundu vietā jābrauc 10 stundu), jo ik pa laikam tas uz kādu stundu apstājas, lai palaistu garām ātrvilcienus. Vagonā ir riebīga smaka, pie kuras pēc pāris stundām pierodam. Tā, visticamāk, tur ir krājusies kopš vilciena kursēšanas pirmās dienas. Pa ceļam piedevām sabojājas kondicionieris, un kādu laiku temperatūra ir plus 33 grādi, turklāt logi nav atverami…
Zupa ar karstu
ūdeni
Šajā neapskaužamajā situācijā iepazīstam ķīniešu iecienītāko ēdienu ceļojumos — uzlejamās zupas trauciņos. Vilcienos un stacijās ir karstais ūdens, un šīs zupas aizņem 80% stacijas veikalu un vagonu pārdevēju piedāvājuma. Sākumā gan negrasāmies nemaz ķerties pie šī ēdiena, taču ilgais laiks vilcienā mums neļauj izvēlēties, un pēc šīs reizes vilcienu pārbraucienos zupa kļūst arī par mūsu ēdienu.
Visu pārbraucienu laikā mūsu sabiedrotie ir paunām apkrāvušies, noplukuši vīrieši, kas nemitīgi spļaudās, sievietes ar pusplikiem zīdaiņiem, mazturīgi studenti, vecas tantes un tēvoči, kuri neslēpj interesi par mums. Pusnaktī ierodamies Žengžou, kur jāpārsēžas citā vilcienā uz Luojangu. Vilcieni kursē visu diennakti, un naktī pasažieru skaits ir tikpat liels kā dienā. Garajos maršrutos tie, kam nav sēdvietu, guļ turpat uz grīdas, starp vagoniem, tualetē vai vienkārši stāvus, atspiežoties pret krēslu atzveltnēm.
Interesē Šaolinas templis
Luojangā ierodamies jau nakts vidū, bet, izejot no stacijas, mums apkārt aplīp taksisti un naktsmāju piedāvātāji. Zinām, ka mūsu hostelis ir netālu, un, vadoties pēc bukletā esošās kartes, bez problēmām to atrodam. Uz Luojangu braucam, lai redzētu 50 km attālumā esošo Šaolinas templi, no kura ir cēlies kung—fu cīņas veids. Tempļa komplekss ir skaists ķīniešu arhitektūras paraugs, taču paredzētie paraugdemonstrējumi ir 30 minūšu garš publikai domāts šovs, par ko lielākā daļa ļoti sajūsminās. Taču turpat netālu redzam jaunos censoņus treniņa laikā — uz aptuveni 50 m augstas metāla konstrukciju sienas, iesieti trosēs, sportisti veido dažādus kustīgus tēlus, kas bija daudz ietekmīgāk. Turpat netālu no budistu tempļa ir pagodu mežs jeb apbedījumu vieta bijušajiem budisma skolotājiem.
Slimnīca kā padomju laikos
Luojangu atcerēsimies arī pēc mēģinājuma dabūt zāles pret kakla sāpēm vietējā slimnīcā. Ar zīmju valodas palīdzību no uzņemšanas nodaļas tiekam aizsūtīti uz galvas un kakla ķirurģijas nodaļu, kur ap mums sapulcējas vairākas māsiņas, bet neviena nezina angļu valodu, palīdzēt nevar, bet skatīties uz mums kā brīnumā nekautrējas. Galu galā ārste ir saprotoša, recepti dabūjam, zāles, kas palīdz atlabt, nopērkam. Slimnīca izskatās kā no padomju laikiem — sienas noplukušas, inventārs nolietots, bet kasierei jaunākais dators uz galda. Tāpat arī uz ielas — cilvēks izskatās pēc bezpajumtnieka, bet jaunākais mobilais telefons rokā.
Kā īpašu “kultūras” pazīmi nevar neievērot sabiedrības mijiedarbību — starp tiem, kas atkritumus met, kur pagadās, un tiem, kas tos vāc. No vienas puses, tie ir apkopēji un sētnieki, par kuru darba nodrošinājumu nemitīgi rūpējas lielākā daļa sabiedrības, no otras — vācēji/pauninieki, kas savāc gan tukšās plastmasas, gan stikla pudeles, dažbrīd pat stāvot un gaidot, kad izdzersi pēdējo malku.
Musonu
lietusgāzes
Naktī, kad grasāmies doties prom no Luojangas, Ķīnai pāri brāžas šogad īpaši postošās stiprās musonu lietusgāzes, ko piedzīvoju pirmo reizi. Interesanti, ka intensīvas lietusgāzes parasti ir naktī, bet pa dienu smidzina vai arī vispār nelīst, un tā vairākas dienas pēc kārtas. Daudzas pilsētas ir Ķīnas otrās lielākās upes — Huanhes — krastos, kas šādos laikapstākļos pārplūst. Līdz ar to vilcienu satiksme, īpaši garajos maršrutos, ir atkarīga no situācijas katrā pilsētā.
Vilcienu haosā
Kad ierodamies stacijā (ap pulksten 3 naktī), tā ir pārpildīta, un aizdomīgi šķiet daudzie uz grīdas guļošie cilvēki, kas gaida vilcienus jau kopš dienas vidus. Pēc neilga laika paziņo, ka visi vilcieni ir atcelti līdz nākamajai dienai, turklāt biļetes uz nākamo dienu nevar samainīt, bet gan tikai saņemt atpakaļ naudu. Pērkot no rīta jaunu biļeti uz to pašu vilcienu nākamajā naktī, ceram, ka neatkārtosies iepriekšējās nakts scenārijs. Diemžēl vai par laimi tiek paziņots, ka visi vilcieni kursēs, tikai nav zināms, pēc cik ilga laika katrs ieradīsies, tāpēc naudu par biļetēm neatdod, bet prom no stacijas iet arī nevar. Rezultātā mēs stacijā pavadām tieši 20 stundu, skatoties, kā pienāk un aiziet vilcieni, kas sarakstā ir gan pirms, gan pēc mūsējā. Tomēr esam vieni no retajiem, kas to sagaida, un mūsu ceļojums var turpināties.
(Turpmāk vēl)
