Francijas dienvidu pilsētā Monpeljē trešdien tika uzstādītas bijušā Krievijas boļševiku līdera Vladimira Ļeņina un vēl četru ievērojamu politiķu statujas, kuras paredzēts oficiāli atklāt septembrī.
3,3 metrus augstās bronzas statujas uzstādītas, godinot Ļeņinu, Lielbritānijas ekspremjeru Vinstonu Čērčilu, bijušo Francijas prezidentu Šarlu de Gollu, ASV eksprezidentu Franklinu Rūzveltu un bijušo franču sociālistu līderi Žanu Žoresu.
Statujas Langedokas-Rusijonas reģiona galvaspilsētā Monpeljē lika uzstādīt Žoržs Frešs, kurš ir Langedokas-Rusijonas reģiona prezidents kopš 2004.gada un Monpeljē aglomerācijas prezidents kopš 1977.gada.
Katra statuja sver no 850 kilogramiem līdz vienai tonnai un izmaksājusi vietējiem nodokļu maksātājiem apmēram 200 tūkstošus eiro (140,6 tūkstošus latu).
1938.gadā dzimušais Frešs ir ieguvis pretrunīgi vērtēta politiķa slavu. Daži viņu uzskata par dižu vizionāru un Monpeljē attīstības veicinātāju, bet citi kritizē par skandaloziem un reizēm pat rasistiskiem izteikumiem.
Viņš bija Francijas Sociālistiskās partijas biedrs līdz 2007.gada 27.janvārim, kad tika izslēgts no tās par rasistiskiem komentāriem attiecībā uz Francijas nacionālās futbolkomandas sastāvu.
Frešs paziņoja, ka ar šīm statujām tiek godināti “20.gadsimta dižie cilvēki”.
Nākamgad Monpeljē paredzēts uzstādīt vēl piecas statujas – bijušajam Indijas neatkarības kustības garīgajam līderim Mahatmam Gandijam, Izraēlas ekspremjerei Goldai Meirai, Ēģiptes eksprezidentam Gamalam Abdelnaseram, Dienvidāfrikas pirmajam pēcaparteīda prezidentam Nelsonam Mandelam un pirmajam Ķīnas komunistu režīma līderim Mao Dzedunam.
Freša politiskie pretinieki kritizē šo statuju uzstādīšanu kā naudas izšķiešanu un apstrīd dažu šo politiķu godināšanas lietderību.
Zaļā partija ir draudējusi demontēt šīs statujas, un labējā partija “Savienība par tautas kustību” (UMP) ir sašutusi, redzot savu varoni de Gollu blakus Ļeņinam.
Par spīti Freša skandalozajiem izteikumiem vai pat pateicoties tiem, viņam ir daudz atbalstītāju.
Nesen sniegtā intervijā Monpeljē laikrakstam “La Gazette” viņš aizstāvēja lēmumu uzstādīt Ļeņina un Mao statujas, jo viņu politiskais mantojums esot daudz pārāks par asinsizliešanu, kura saistīta ar viņu dibinātajiem komunistu režīmiem.
