Rutas kundzi vienmēr satieku smaidīgu un optimistiski noskaņotu, un katrā tikšanās reizē es pārliecinos, ka dzīvesprieks ir viņas pastāvīgais sabiedrotais.
“Var jau vaimanāt un čīkstēt, nepārtraukti lamāt valdību, taču nekas tādēļ nemainīsies. Jā, gribētos lielāku pensiju, kaut kur paceļot, tomēr jānovērtē tas, kas ir dots,” teic sirmā kundze.
Kaut arī septītā gadu desmita viducī, Rutas kundze jūtas tā, it kā vien vakar būtu devusies pelnītā atpūtā.
Kā prot, tā dzīvo
Kad pajautāju dzīvesprieka recepti, viņa nosmej: “Man tādas nav. Ik rītu mostos, priecājoties par jaunu dienu, nekad nevienam ļaunu nevēlu, otram neskaužu un domāju tikai labāko. Kā protu, tā dzīvoju. Ar nepacietību gaidu lielveikalu “Maxima” un “Supernetto” reklāmas avīzes. Noskatu, kur kas lētāks. Kaut arī esmu šuvēja, gandrīz neko jaunu vairs sev nedarinu. Toties pāršuju “humpalās” iegādāto apģērbu. Patīk jau, kad dzirdu kādu paziņu sakām: “Rutiņ, tev atkal jaunas štātes!”. Tā arī var “izvilkt” līdz pensijai.”
Rutas kundze jau desmit gadu ir atraitne: “Sākumā bija grūti, ļoti grūti. Ar vīru nodzīvojām 45 skaistus, saticīgus gadus. Lai arī mums bērnu nebija, taču bijām ļoti laimīgi. Vīra pēkšņā nāve man bija liels trieciens. Vairs nesapratu, kā dzīvot. Likās, viena es neko nespēšu — ne samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, ne sagatavot konservus ziemai, ne pie radiem aizbraukt, ne ko citu. Taču bija jāsaņemas un jādzīvo.”
Zina, kas ir bērns
Rutas kundze atzīst, ka šajos gados, lai arī ir viena, taču nekad nav vientuļa. Par viņu allaž parūpējas gan māsu, gan brāļu bērni, nu jau arī viņu mazbērni. Uzrok dārziņu, aizved uz dzimto pusi, izremontē dzīvokli vai vienkārši tāpat piezvana vai atbrauc ciemos. Un visiem viņa ir mīļā, jaukā Rutas tante. “Tagad arī es zinu, ko nozīmē bērns. Agrāk, kad strādāju rūpnīcā, nesapratu tās strādnieces, kuras jau bija pensijā, bet nāca uz darbu. Vai tiešām nevar sēdēt mājās un mazbērnus auklēt — ne reizi vien nodomāju. Taču tā nu iznāca, ka drīz pēc vīra nāves arī mana vecākā māsa aizgāja aizsaulē. Māsasmeita studēja pēdējā kursā, bet dēliņam vēl nebija gadiņš. Augstskola bija jāpabeidz, un es piedāvāju savu palīdzību. Tad arī sapratu savas bijušās kolēģes — būt diendienā ar mazu bērnu nav nemaz tik viegli. Toties mēs ar Lauri tā satuvinājāmies, ka viņš pat sauca par omīti. Pēc vairākiem gadiem, kad viņš jau mācījās skolā, bija eseju konkurss “Mana vecmāmiņa”. Vari iedomāties, bet viņš eseju uzrakstīja par mani, nevis par otru vecmāmiņu, kura arī ir jauka.”
Aukles prasmes arī noderēja, kad kaimiņiene Inese lūdza pieskatīt savu mazo meitiņu. “Tagad Sintija jau ir skolniece, bet mēs tiekamies joprojām, kaut arī ģimene ir pārcēlusies uz citu māju. Bieži sagaidu Sintiju no skolas, viņa pie manis padzīvo, kamēr Inese ir kādā pasākumā. Naudu es par to neņemu, taču man vienmēr tiek kaut kas no “Oriflame” kosmētikas.”
Tiekas ar draudzenēm
Dzīvesprieku sirmā kundze gūst, arī regulāri tiekoties ar savām bijušajām darbabiedrenēm: “Turamies kopā jau kopš rūpnīcas laikiem. Apsveicam viena otru gan dzimšanas, gan vārda dienās. Ja arī neiznāk ilgāku laiku tikties, piezvanām, apjautājamies, vai nevajag ko palīdzēt.”
Ziemā laiku īsina adot un šujot, pat televīziju skatoties, vienmēr rokās ir adīklis vai šuveklis. “Miega zālēm” noder grāmatas: “Divas trīs lappuses izlasu un aizmiegu,” nosmej Rutas kundze.
Pavasari Ruta gaida īpaši: “Tas ir mans mīļākais gadalaiks. Mostas ne tikai daba, šķiet, arī es pati.” Uz palodzes kastītēs dīgst puķu, tomātu un citu dārzeņu stādi. Tiek pārskatītas iegādāto sēklu paciņas — vai viss jau ir sapirkts, varbūt vēl kaut ko vajag. Jā, reizēm gadi par sevi atgādina. Kapli vairs nevar pacilāt tik raiti kā agrāk, nav viegli arī augļu un dārzeņu pilniem groziem aiziet līdz autobusu pieturai, jo Rutas kundze negaida, kad kāds atbrauks un palīdzēs. Taču pēc tam ir gandarījums par sagatavotajiem ievārījumiem, sulām, kompotiem un citiem konserviem. Šādas lietas vienmēr noder gan ikdienas maltītei, gan ciemkukulim, gan svētku galdam.
Lai arī Rutas kundze teic, ka dzīvesprieka receptes viņai nav, man šķiet, ka tās ir tautasdziesmas rindas: “Visi man labi bija,/Kad es pati laba biju”.
