Krievijas attiecības ar Baltijas valstīm patlaban ir labākas nekā jebkad agrāk, angļu valodā iznākošā Krievijas laikraksta “Moscow Times” mājaslapā publicētā komentārā norāda ASV Petersona Starptautiskās ekonomikas institūta pētnieks Anderss Oslunds.
“Pēdējo divu gadu laikā Igaunija, Latvija un Lietuva ir piedzīvojušas smagas finanšu krīzes. Ņemot vērā ierasti saspringtās attiecības starp šīm valstīm un Krieviju, varētu sagaidīt, ka Kremlis izmantos šo iespēju, taču tas nav noticis,” raksta Oslunds, kuru Zviedrijā uzskata par vienu no lielākajiem speciālistiem Austrumeiropas valstu ekonomikas jautājumos.
“Kad Latvijā un Lietuvā 2009.gada janvārī izcēlās nelieli sociālie nemieri, visi šai drāmā meklēja Krievijas pirkstu, taču neatrada. Tieši pretēji Krievijas attiecības ar trim Baltijas valstīm nekad nav bijušas labākas kā patlaban,” uzsver eksperts.
Komentējot Krievijas sakarus ar bijušajām Padomju Savienības republikām, Oslunds norāda, ka Kremļa kļūdas ir acīmredzamas.
“[Krievija] mēģināja uzbāzties bijušajām padomju republikām vairāk, nekā tās vēlējās, ar “iesaldētiem konfliktiem” graujot to nacionālo vienotību. Turklāt citām valstīm Kremlis iesmērēja nenozīmīgo Kolektīvās drošības līguma organizāciju. Šajā situācijā par labu nenāca Krievijas monopolistiskā gāzes politika un disfunkcionālā muitas savienība,” raksta eksperts.
“Pamatproblēma ir tā, ka ikvienam ir aizdomas par Krievijas patiesajiem nodomiem,” uzsver Oslunds, atsaucoties uz bijušā Krievijas prezidenta Vladimira Putina 2005.gada runu par stāvokli valstī, kurā viņš Padomju Savienības sabrukumu atzina par gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.
Tomēr kā pozitīvu iezīmi Krievijas attiecībās ar kaimiņvalstīm eksperts min privāto tiešo investīciju plūsmu, kuru citi analītiķi iepriekš nodēvējuši par liberālo imperiālismu.
Atsaucoties uz Krievijas naftas, gāzes, metalurģijas un telekomunikāciju kompāniju un mazumtirdzniecības tīklu integrāciju ārvalstīs, Oslunds raksta: “Pēkšņi šī politika kļuva par galveno Krievijas ārpolitikas [stratēģiju] šajā reģionā. Tās pamatā nav nekas cits, kā vien tīra integrācija tirgus ekonomikā.. Šī starptautiskā integrācija ir paaugstinājusi produktu un pakalpojumu standartus, kā arī veicinājusi ekonomikas efektivitāti visā reģionā.”
Eksperts norāda, ka pēdējos gados Krievijas politika kaimiņvalstīs ir būtiski mainījusies, kā piemēru minot Kremļa neiesaistīšanos šogad janvārī notikušajās Ukrainas prezidenta vēlēšanās pretstatā tās aktīvajai līdzdarbībai, aizstāvot sev tīkamo kandidātu Viktoru Janukoviču 2004.gadā.
Oslunds atgādina arī par negaidīto Maskavas reakciju uz šā gada aprīļa notikumiem Kirgizstānā, pēc kuriem Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kas asi nosodīja gāztā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva režīmu.
Eksperts raksta, ka Rietumu analītiķu vidū pastāv divi galvenie viedokļi par Krievijas pašreizējo globālo pozīciju.
“Viena grupa apgalvo, ka Krievija tikai izmanto vakuumu pēc ASV aiziešanas un pirms Eiropas Savienības ienākšanas reģionā, lai atjaunotu savu hegemoniju. Otra grupa, kurai piederu arī es, norāda, ka Krievijas politika reģionā ir būtiski mainījusies tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Kremlis saprot, ka vecā agresīvā politika ir pilnībā izgāzusies,” klāsta Oslunds, atsaucoties uz nesen medijos noplūdināto Krievijas ārpolitikas doktrīnu, kurā uzsvars likts uz pragmatisku pieeju un ārvalstu investīciju piesaisti.
“Labākais pierādījums tam, ka Krievijas pragmatiskie mērķi gūs virsroku, būtu tas, ka Krievija beidzot pievienotos Pasaules Tirdzniecības organizācijai, kas liktu Krieviju kļūt caurredzamākai un ievērot starptautiskos likumus,” secina Oslunds.
