Pēc dažām sarunas minūtēm ar secieti Arnitu Stugli var teikt — cilvēks, ar kuru runāt ir viegli. Nesen viņa atgriezās no Vācijas, kur strādā par auklīti četru bērnu ģimenē. Nodomāju — tai meitenei gan ir liela pieredze, ja ko tādu uzņemas. Izrādās, nē! Auklējamo četrotnīti izvēlējusies, jo ar diviem bērniem šķitis, ka būs pārāk garlaicīgi… “Man patīk bērni!” to mūsu sarunā viņa atkārto vairākkārt. Tāda ir Arnita — meitene, kura nebaidās pieņemt izaicinājumu, atvērta un dzirkstoša, jo uz daudzām lietām raugās ar smaidu. Tāpēc sarunā formālo uzrunu “jūs” ātri nomainām uz “tu”.
Jāskaita
prusakiem ūsas
— Kad uzzinu, kur tu šobrīd strādā, man rodas iespaids, ka darbs ar bērniem ir tava sapņu profesija.
— Nebiju par to domājusi. Kad pabeidzu vidusskolu, sāku studēt bioloģiju. Man ir šausmīgi bail no visādiem kukaiņiem. Beidzot pirmo kursu, vajadzēja preparēt prusakus — skaitīt viņiem ūsas. Tas bija kaut kas! Es teicu, ka nevaru to izdarīt, un nevarēju jau arī. Tad sapratu, ka bioloģija laikam tomēr nav domāta man.
— Nesaprotu, kā var iedomāties, ka bioloģijā nevajadzēs saskarties kukaiņiem?
— Skolā man labi padevās matemātika, ķīmija un bioloģija. Izvēlējos beidzamo. Zinot manu nepatiku pret tādiem kustoņiem kā prusaki un citas radības, svārstījos. Tomēr paziņas pārliecināja — ja izvēlos laboratorijas virzienu, tad nekā tāda nebūs. Viss beidzās pie prusakiem… Kad vēl painteresējos par darba iespējām pēc studijām, sapratu, ka lielu iespēju biologiem tomēr nav. Man vairāk patīk aktīvs dzīvesveids. Vēlāk atkal sāku studēt, tikai šoreiz grāmatvedību, bet arī šajā jomā mācības pagaidām neturpinu.
— Vai neesi domājusi par skolotājas darbu?
— Pārdomāju. Reiz draugi man jautāja, vai es ar savu temperamentu izturētu šo darbu, jo tajā jābūt lielai pacietībai. Ja mani kāds nokaitina, varu būt arī kā pūķis! Tagad, pastrādājot ar četriem bērniem, varu sevi pārbaudīt. Tikai tad, ja sāc kaut ko darīt, saproti, ko patiešām vari paveikt.
Lai nebūtu garlaicīgi
— Kā nokļuvi Vācijā?
— Internetā var pieteikties “Aupair” programmā, kas piedāvā strādāt par auklīti. Tev piedāvā konkrētas vietas un ģimenes. Domāju — ko es te, Latvijā, bez darba darīšu? Tad jau labāk apskatīt pasauli un iemācīties valodas. Tā kā man ļoti patīk bērni, nolēmu pieteikties. Šajā programmā auklīte var izvēlēties ģimeni, kura nodrošina viņai dzīvesvietu, uzturu un maksā kabatas naudu. Kad meklēju ģimeni, no sākuma domāju par diviem bērniem, bet izspriedu, ka būs garlaicīgi, un izvēlējos četrus. Viņi ir divus, četrus, septiņus un astoņus gadus veci. Vasarā gan kopā ar kaimiņu bērniem tur sanāk ap desmit. Man patīk, ka bērni ir tādi, kādi viņi ir, bez liekulības. Tagad, kad braucu mājās, ar interneta starpniecību sameklēju ģimeni, kura arī brauca uz Latviju, un pievienojos viņiem. Ar viņu trīsgadīgo meitenīti spēlējāmies visu ceļu, un bērns vēlāk negribēja no manis šķirties.
— Varbūt vajadzēja meklēt auklītes darbu tepat Latvijā?
— Te tas izrādījās grūtāk. Kur interesējos, visi teica, ka es esot par jaunu un bez pieredzes. Tagad paziņas, uzzinājuši, kur strādāju, piedāvā darbu, bet es saku — man ir atvaļinājums. Divas nedēļas, ko pavadīšu Latvijā, gribu atpūsties.
Pieņem kā savējo
— Kā paiet tava darbadiena?
— Darbs bija paredzēts četras līdz piecas stundas dienā no pirmdienas līdz piektdienai. Kopā ar bērniem spēlējamies, darbojamies, gatavoju viņiem arī ēdienu. Sākumā man bija daudz brīva laika, jo nevienu tur nepazinu. Aiziet arī nebija, kur, tāpēc daudz darīju papildus. Vēlāk, sapratuši, ka strādāju vairāk un neprasu piemaksāt, “apkrāva” mani ar darbiem. Iznāk strādāt arī sestdienās, kad vecāki vēlas kaut kur doties. Tagad gan iepazīti jauni draugi un gribas ar viņiem pavadīt laiku, tāpēc cenšos strādāt mazāk, kas šīs ģimenes vecākus ne vienmēr apmierina, bet piemaksāt jau arī neviens negrib. Dažkārt, kad saslimst apkopēja, tīru arī māju, kurai ir četri stāvi. Tad gan reizēm domāju — kur esmu nokļuvusi?!
— Kā iejuties svešā ģimenē?
— Sākumā uztraucos, bet viss bija labi. Mani pieņēma kā savējo. Kad braucu uz Latviju, bērni raudāja, kā iztiks bez manis šīs divas nedēļas. Arī Ziemassvētkos devos mājup, un tad mazākie bērni prasīja, kāpēc braucu? Teicu, ka vēlos būt pie savas ģimenes. Bet viņi taču esot mana ģimene!
— Kāda ir šīs vācu ģimenes ikdiena?
— Abi vecāki ir inženieri. Tēvs ieņem augstu amatu, loti daudz strādā un bieži dodas arī komandējumos. Māte arī ir inženiere, bet šobrīd strādā mājās. No rīta vecākie bērni aiziet uz skolu, bet jaunākie jāaizved uz bērnudārzu. Kad bērniem beidzas nodarbības, māte pati ved kādu no viņiem uz dažādiem pulciņiem un es palieku mājās ar pārējiem bērniem. Šī ģimene ir diezgan aktīva. Māte apmeklē jogas nodarbības, rītos skrien. Visi kopā viņi bieži brauc atpūsties vai kaut kur ceļo. Var just, ka ģimenē ir divu tautību cilvēki — viņu uzskati par ikdienišķām lietām nereti atšķiras.
— Vācu bērni ir paklausīgāki par mūsējiem?
— Sākumā viņi visi likās tādi kārtīgi, bet ar laiku jau parādīja “radziņus”. Ir brīži, kad ar viņiem ir grūti tikt galā, bet citreiz viegli. Ar saviem vecākiem viņi ir ļoti paklausīgi! Tiklīdz vecāku nav, kāpj arī “uz galvas”. Paciešu, jo esmu viņus pieņēmusi kā savējos. Ģimenē kā jau ģimenē — visādi gadās.
Valodu juceklis
— Kādā valodā jūs sarunājaties?
— Angliski. Bērnu tēvs ir vācietis, bet māte — amerikāniete. Tā ģimenē runā divās valodās, bet mazākie bērni ar māmiņu negrib runāt angliski. Tāpēc viņi gribēja auklīti, kura neprot vāciski. Kad no Berlīnes atbrauc tēva vecāki, viņi ar savējiem runā vāciski, ar mani krieviski, jo savulaik studējuši Maskavā, kur apguvuši šo valodu. Savukārt ģimenes māte ar mani sazinās angliski. Tā kā dažās viesošanās dienās mājās ir valodu sajaukums, dažkārt arī grūti ir “pārslēgties”.
— Lai sāktu strādāt ārzemēs, valoda tomēr jāzina pietiekami labi?
— Līdz tam angliski brīvi nerunāju. Vienīgi tik, cik sazinājos, kad divas nedēļas biju Anglijā. Valodu biju apguvusi, bet runāt baidījos. Sākumā domāju, ka būs grūti saprasties. Kad ģimene mani sagaidīja lidostā, jau pēc kādām desmit minūtēm saņēmu komplimentus, cik es labi runāju angliski! Pirms tam, ja man kāds jautāja, teicu, ka angliski nerunāju. Kad citādi nevarēja, izrādījās, ka nav nekādu problēmu un valodas barjera bija zudusi. Tā kā latviešus Vācijā nepazīstu, arī tur runāju tikai angliski. Tagad arī Latvijā, ieraugot mazus bērnus, automātiski gribu runāt angliski. Noteikti vēlos apgūt vācu valodu. Jau četrus mēnešus mācos kursos. Daudz ko saprotu, bet atbildu angliski, jo bail kaut sajaukt. Tagad gan sev esmu nosolījusies — kad atgriezīšos Vācijā, sākšu runāt vāciski. Žēl, ka skolā neiznāca mācīties vācu valodu.
— Vai sadzīves apstākļi apmierina?
— Dzīvoju kopā ar šo ģimeni viņu mājā nelielā ciematiņā. Man ir pašai ir sava guļamistaba, viesistaba un vannasistaba. Iznāk tāds kā savs dzīvoklītis, kur varu uzaicināt arī draugus. Tuvākā pilsēta Rēgensburga ir 20 kilometru attālumā. Reizēm ar draugiem dodamies turp. Ja par Rīgu teic, ka tā ir bagāta ar saviem atpūtas klubiem, tad Rēgensburgā to ir vēl vairāk. Nepelnu tik daudz, lai varētu bieži izklaidēties, bet var pavērot, kā atpūšas bavārieši. Ar “Aupair” meitenēm, kuras arī turpat strādā, tiekamies vismaz reizi mēnesī. Tad var pārrunāt, kā kurai veicas, un dodamies ekskursijās. Ja brauc grupā, Bavārijā ir izdevīgi ceļot. Esam apskatījušas daudzas pilsētas, arī Zalcburgu un Minheni. Brīnišķīgi iespaidi. Vācieši gan kā ierauga garas kājas un blondus matus, tā sajūsminās. Biju pārsteigta, ka man, pa ielu ejot, pienāca klāt sveša meitene un teica, cik es labi izskatos. Sākumā sarku un bālēju, bet tagad esmu pieradusi. Klubā arī var pienākt klāt nepazīstams puisis, uzsaukt kokteili, pateikt komplimentu un aiziet. Tāpat vien. Latvijā gan gaidi, kas būs pēc tam.
Arnitas stiprais balsts
— Pastāsti par savu ģimeni!
— Man ir divas māsas un trīs brāļi. Vislabāk saprotos ar vecāko māsu, kura man ir kā draudzene. Viņa, tāpat kā mamma, ir liela optimiste un vienmēr smaidīga. Vecāki ir tie, kuri mani vienmēr atbalsta. Viņi mani neatrunāja arī no došanās uz ārzemēm, lai gan šim darbam pieteicos spontāni un drīz vien devos prom. Naudas man nebija. Jautāju tētim, vai var iedot? Viņš prasa — cik vajag? Es saku — nezinu. Viņš atkal — ko prasot, ja nezinot, cik!
— Vai pati arī esi domājusi par ģimenes veidošanu?
— Pagaidām neko tādu neplānoju. Savus bērnus arī vēl nē. Vispirms gribu apskatīt pasauli, studēt un iemācīties valodas.
— Kāds tagad ir tavs mērķis studiju virzienā?
— Kad pārtraucu mācības, biju aizbraukusi uz Dāniju sagaidīt Jauno gadu, bet aizturējos tur pāris mēnešu. Man iepatikās šī valsts. Iepazinos ar vairākiem tur dzīvojošiem latviešiem, uzzināju par studiju iespējām angļu valodā, kas šajā valstī ir bez maksas. Tagad gribu vēl labāk apgūt angļu valodu, arī vācu, lai varu studēt ārzemēs. Šobrīd esmu izvēlējusies Dāniju.
Liela runātāja
— Noprotu, ka esi atvērta meitene, kura atradīs izeju jebkurā situācijā. Vai tā ir?
— Lielākoties jā. Kad braucu prom, draugi teica, ka esmu traka. Es taču nezinot, kas ar mani var notikt, jo to ģimeni nepazinu. Es tomēr uzticējos, jo jutu, ka viss būs labi.
— Esi augusi laukos. Kas tevi šobrīd vairāk saista — lauki vai pilsēta?
— Kur dzīvoju, tur pierodu. Man labāk patīk klusākas vietas. Kad ilgāk padzīvo pilsētā, tā gribas baudīt zaļos laukus un klusumu, bet ilgi tā nevarētu izturēt. Tad atkal gribas aizbraukt uz pilsētu. Nākotnē gan nespēju iedomāties, ka dzīvoju kaut kur lielpilsētā.
