Gatis Ozoliņš dzīvo Krapē. Viņš bija tas, kurš pie “Klidziņas” rīkoja protesta akciju pret klimata izmaiņām visā pasaulē. Ozoliņa kungs ir aktīvs vides aizstāvis, skolotājs. Divus gadus strādājis arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Beidzis PSRS Pedagoģisko zinātņu akadēmijas Psiholoģijas institūtu un Latvijas Valsts konservatoriju.
Kurš gan cits,
ja ne es?
— Kāpēc nolēmāt rīkot protesta akciju pret tik globālu problēmu?
— Internetā atradu Vašingtonā esošās pasaules organizācijas “AVAAZ”, kas nozīmē “Sauciens”, mājaslapu. Tā mudina cilvēkus visā pasaulē pulcēties savās mītnes vietās un atgādināt valstu vadītājiem par aktuālām problēmām visā pasaulē — par ekoloģijas pasliktināšanos, mūžamežu izciršanu, Āfrikas ziloņu izšaušanu. Organizācija internetā sūta aicinājumus saviem biedriem. Toreiz Kopenhāgenā sākās pasaules valstu līderu sanāksme, kuras tēma bija klimata izmaiņas visā pasaulē, un “AVAAZ” aicināja rīkot akciju, lai pievērstu uzmanību šai problēmai. Nolēmu, ka arī mēs, Latvijā dzīvojošie, varam tajā piedalīties. Kāpēc gan to nedarīt un kurš gan cits, ja ne es? Jāteic, ka iedzīvotāju atsaucība gan bija maza.
Vieta arī nebija izvēlēta nejauši. Skrīveri ir unikālā vietā gan reljefa, gan dabas ziņā. Vēlējos tai pievērst visas pasaules uzmanību. Domāju, ja būs iespēja, šādas akcijas rīkošu vēl.
Galvastiesu
pārāki
— Ar Skrīveriem jūs saista ne tikai akcija. Esat strādājis Skrīveru skolā.
— Skrīveru vidusskolā strādāju no 2000. līdz 2002. gadam. Skrīveros bija vajadzīgs angļu valodas skolotājs, un mani uzaicināja. Gadu nostrādāju. Otrajā gadā vairāk nodevos tam, ko apguvu institūtā.
— Kam tieši?
— 1. klases skolēniem vadīju čaklo roku pulciņu, lai attīstītu bērnu radošās spējas. Bērniem bija iespēja darboties dažādās jomās — zīmēt, līmēt, griezt un veidot. Gada sākumā un beigās bērnus testēja Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas studenti, un atzinums bija — bērni, kuri darbojās šajā pulciņā, radošumā bija galvastiesu pārāki par saviem vienaudžiem.
— Ko tādu īpašu nodarbībās darījāt?
— Izmantoju paša izstrādātu metodi, bērniem dodot tehniski grūtu un vienveidīgu uzdevumu. Piemēram, kaut ko sīku uzzīmēt vai izgriezt. Kad bērnam apnīk, viņš parasti sāk darīt blēņas, un šajā brīdī vajag vērst darbību radoši — likt viņam iztēloties un pastāstīt, ko no tās vienkāršās lietas viņš savā darbā saskata. Bērnu iztēles spējas ir apbrīnojamas, izpaužas arī bērna individuālās īpatnības, pacietības robežas. Sāk darboties garīgā enerģija, iztēle. Aspirantūras laikā to pašu darīju mūzikā — vienkārši sazāģējot vara caurulītes, veidojām mūzikas instrumentus. Mūzikā un mākslā visa pamatā ir kontrasti: klusāk — skaļāk, siltie — aukstie toņi. Un māksla rodas iztēles rezultātā, tāpēc bērniem tā ir jāattīsta.
Vecāku atsaucība — niecīga
— Strādājāt tikai ar pirmklasniekiem?
— Jā, jo iztēli vislabāk attīstīt, kamēr bērns vēl nav “apaudzis” ar skolas rutīnu — iemācījies špikot, nokopēt. Sociālās situācijas maiņa, kad bērns kļūst par skolēnu, paver lielas iespējas. Šajā brīdī ar bērnu var daudz ko izdarīt.
— Vai arī vecāki bērnam var attīstīt garīgumu un iztēli?
— Ja vecāki paši ir pietiekami psiholoģiski izglītoti, tad var. Bet vecāku atsaucība šādām nodarbībām ir niecīga. Skrīveros, kad skola vairs nevarēja mani algot, direktors piedāvāja iesaistīt vecākus. Manām nodarbībām atsaucās tikai divu bērnu vecāki. Pārējie vairāk atzīst tradicionālo izglītību — sporta nodarbības, mūzikas skolu utt.
Maskavā lielāki
brīvdomātāji
— Kāpēc devāties studēt uz Maskavu?
— Rīgā pabeidzu konservatoriju, ieguvu mūzikas skolotāja diplomu. 1968. gadā sāku strādāt Daugavpils pedagoģiskajā institūtā par pasniedzēju, no turienes mani norīkoja uz Maskavu. Tur iegūtā pieredze un zināšanas ir ļoti vērtīgas. Institūta vadītājs bija akadēmiķis Davidovs. Viņš pirmajā tikšanās reizē jautāja, kāpēc esmu atbraucis. Atbildēju: mācīties, kā skolotāji jāmāca. Davidovs teica: “Sākumā iemācīsimies, kā bērni jāmāca.”
— Vai studiju līmenis Maskavā un Rīgā atšķīrās?
— Maskavā pasniedzēji uzskatos bija daudz brīvāki. Viņi analizēja un citēja ne tikai padomju psihologu un filozofu, bet arī Rietumu speciālistu darbus. Viņus tā neapspieda, tur nebija tik daudz padomju ideoloģijas. Rīgā to neuzdrīkstējās.
Man bija grūtāk, jo pamata izglītība nebija psiholoģijā. Tāpēc gāju arī uz Maskavas universitāti, kur klausījos psiholoģijas lekcijas. Prasības institūtā bija ļoti augstas.
Deviņgadīgais
dara, ko liek
— Maskavā arī strādājāt?
— Līdzās institūtam bija eksperimentālā skola, kurā man bija jāstrādā. Institūta direktors tikai pateica: “Ej uz skolu.” Neviens nepaskaidroja, ko un kā darīt, pašam viss bija jāizdomā. Nopirku rotaļu mūzikas instrumentus, ļāvu bērniem tos brīvi izvēlēties un visas viņu darbības sīki aprakstīju. Kad to ir izdarījuši ap simt bērnu, tikai tad var sākt saprast, ko un kā viņi dara. Tie ir interesanti novērojumi, kas palīdz iepazīt bērna psiholoģiju. Var salīdzināt sešgadīgu un deviņgadīgu bērnu. Deviņgadīgais vairs negrib neko darīt, baidās no jaunā, viņš jau ir “iegājis” skolas rutīnā, viņš dara tikai to, ko liek. Sešgadīgais pats uzņemas iniciatīvu un darbojas. Tāpēc sešus septiņus gadus veci bērni ir atvērtāki. Šajā vecumā bērnu var veidot par radošu personību. Protams, arī skolotājam ir jābūt radošam.
— Ko darījāt, kad atgriezāties Latvijā?
— Turpināju darbu Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Mācīju diriģēšanu un kora zinātni. Divus gadus biju Mūzikas katedras vadītājs. Tā līdz 1985. gadam tur nostrādāju. Tad sākās politiskas un administratīvas nesaskaņas, un es pārcēlos uz Krapi, kur arī turpināju strādāt skolā.
Mūziku nevar mācīt kā zinātni
— Vai nebija grūti “pārslēgties” no studentiem uz skolēniem?
— Nebija viegli pildīt skolas noteiktās prasības. Mācīju bērniem mūziku. Direktors stundās pārbaudīja, ko bērni iemācījušies. Ne visu darīju pēc programmām un standartiem. Nevar bērniem mūziku mācīt kā zinātni. Standartus esmu analizējis, tas ir ārprāts, kas bērniem jāmācās. Jāzina taktsmēri, nošu garumi, komponistu biogrāfijas. Vai tas viss bērnam jābāž galvā? Mūzika ir radoša nodarbošanās, tai ir jābūt brīvai.
Cilvēki ir
materializējušies
— Kādas kļūdas visbiežāk pieļauj skolotāji un vecāki?
— Bērnam ir jādod brīvība. Nevajag viņu apsaukt, ja kaut ko dara nepareizi. Piemēram, uzzīmē brūnu tulpi, nevajag teikt, ka viņš kaut ko izdarījis nepareizi, jo brūnu tulpju nav. Bērnam ir sava iztēle. Bērns ir personība. Ja viņš vēlas darboties, tad jāļauj, nevajag bērnā apslāpēt šo garīgo darbību. Cilvēki ir materializējušies, lielākā daļa domā tikai ekonomiski. Mēs daudz ko esam pārņēmuši no Amerikas, un ne to labāko.
Viss sākas
“no augšas”
— Kā vērtējat izglītības sistēmu Latvijā?
— Izglītības ministrija tikai reformē sistēmu, bet zinātniskā pamatojuma tam nav. Bērnam ir jāattīstās pakāpeniski. Mums tas viss notiek saraustīti. No piecu gadu vecuma pēkšņi viņu sākam gatavot skolai. Skolas prasības ir pārblīvētas, bērnam ir tik daudz jāzina, ka viņš to visu nevar uztvert. Tāpēc arī skola lielai daļai bērnu ir kā bieds. Bērnam ir jāmāca garīgums un tikai pēc tam jādod zināšanas.
Jāsāk ar pamattandēmu “skolotājs — bērns”, bet pie mums ir otrādi — viss sākas “no augšas”.
— Kā atpūšaties?
— Dodos pie dabas. Meņģelē esmu mantojis senču zemi. Tur man ir dārzs. Esmu uzcēlis mazu mājiņu, ir bites. Tas mani dara neatkarīgu. Daba atjauno. Cilvēka un dabas attiecības ir mijiedarbībā.
