Ar volejbolistu Jāni Pļavinski tiekos viņa mājās — Ogrē. Omulīgajā virtuvē smaržo kafija, intervijas laikā no blakusistabas ik pa laikam par sevi atgādina Jāņa jaunākais dēls — nesen pasaulē nākušais Roberts Pauls.
Vispirms šahs
— Vai sportista gaitas sākāt ar volejbolu?Nē, pirmais sportaveids bija šahs, to spēlēju no pirmās līdz trešajai klasei. Vēlāk bija orientēšanās. Volejbolam nopietnāk pievērsos sestajā klasē, tolaik mācījos Jēkabpilī. Treneris Modris Grunte mūs, divus puikas, uzaicināja trenēties volejbolā kopā ar meitenēm. Pusgadu trenējāmies, bet no septītās klases sāku mācīties Murjāņos. Tad jau viss notika profesionāli. Murjāņos primārais bija sports, skolotāji bija ļoti atsaucīgi. Dienas grafiks bija diezgan saspringts — cēlāmies ap sešiem, vairākas reizes nedēļā no rīta treniņi, tad mācības, atkal treniņš. Dienā parasti bija divi, trīs treniņi.
— Esat daudz ceļojis? — Kad spēlēju izlasē, Eiropu izbraukājām krustām šķērsām. Vieglāk būtu nosaukt valstis, kurās neesmu bijis. Spēlējām Vācijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, citās Eiropas valstīs. Krievijā tālākais apgabals kur biju — Novosibirska, Omska. Pēc PSRS sabrukuma Krievijā neesmu bijis. Tad bija izdevība spēlēt Grieķijā, — treneris Raimonds Vilde uzaicināja mani un volejbolistu Gunti Ataru. Grieķijā augstākajā A2 līgā nospēlēju gadu. Grieķijas laiku atceros labprāt, tas palicis prātā kā saulains, gaišs dzīves periods.
Pie grieķiem jāpierod— Grieķi temperamenta ziņā atšķiras no mums, ziemeļniekiem. Vai nebija grūtību saprasties? — Sākumā mazliet grūtāk bija. Grieķiem ir tāda īpatnība — vienu dienu viņš var būt tavs labākais draugs, bet nākamajā dienā apvainojies un vispār ar tevi nerunā. Grūti izprast. Tomēr cilvēki pārsvarā bija laipni, komanda ļoti ģimeniska. Mūsu komandas prezidents pats bija to izveidojis un ar puikām bija kopā jau no skolas laikiem. Pierast pie jaunajiem apstākļiem nebija tik traki, kā nekā ar “Radiotehniķi” bijām viesojušies daudzās valstīs. Tomēr pirmo reizi tik ilgi biju prom no mājām, ļoti pietrūka ģimenes. Dzīvojām Atēnu nomalē, vienā dzīvoklī ar komandas biedru Gunti. Tajā gadā izbraukājām visu valsti. Grieķu ēdieni bija garšīgi, asi, pikanti. Gadu pabiju Grieķijā un atgriezos Latvijā, sāku spēlēt komandā “Bauskas būvnieks”. Tas gads bija ļoti labs. Pēc veiksmīgām spēlēm ar Somiju 1995. gadā vairāki latviešu volejbolisti devās uz šo ziemeļu valsti, arī es.
Divpadsmit gadu Somijā
— Zinu, ka Somijā dzīvojāt ļoti ilgi. — Jā, tur pavadīju divpadsmit gadu. Pirmos divus gadus dzīvoju Salo pilsētā, tā ir aptuveni 100 kilometru no Helsinkiem. Somija mani pārsteidza ar savu skarbo, īpatnējo dabu — kalni, klintis, akmeņi. Lai arī skarba, tomēr skaista. Kad ieradāmies Somijā vietējie piedāvāja aizbraukt uz pludmali, izpeldēties. Aizbraucam — skatos, kur tad ir ierastā krasta smilšu josla? Nekā! Vairāki nelieli sālsūdens ezeriņi — tā visa jūra! — Kā somi atšķiras no latviešiem? — Somi ir vairāk intraverti, daudz atturīgāki nekā latvieši, “nečupojas” tik daudz. Kaimiņi rindu mājās, kur Somijā dzīvojām, sasveicinās, aprunājas, bet nav nekādas viesošanās un draudzēšanās. Visa komunikācija tikai pieklājības dēļ. Paziņas somu vidū man bija, lielākoties komandas biedri. Šad tad vēl sazināmies, apmaināmies ar svētku apsveikumiem.
Juhaniem vainagu nav — Latvijā Jāņos ir brīvdienas, un teju visi svin šos svētkus. Vai Somijā Saulgriežus atzīmē citādi nekā pie mums? — Somijā Jāņos nav brīvdienu, tapēc tos parasti svin nedēļas beigās. Vainagu somu Juhaniem nav, tradicionālo Jāņu dziesmu arī nav. Neko īpašu somi nedara, aizbrauc zaļumos, iekur ugunskurus un iedzer. Jāņus man patīk svinēt Latvijā, dzimtajā pusē Sēlijā, pie vecākiem. Divpadsmit gados, ko pavadīju Somijā, Jāņus tur svinēju tikai vienu reizi. Ciemos bija atbraukuši draugi, vakaru pavadījām kempingā. Starp citu, stārķu Somijā nav, tādēļ bērnus, visticamāk, atrod kāpostos… Ja nav stārķu, kas cits atliek?
— Kā ritēja dzīve Somijā? — Divus gadus pavadīju Salo, tad pārcēlos uz citu pilsētu, kurā nodzīvoju aptuveni piecus gadus. Volejbola komandas prezidentam bija kokzāģētava, neliels uzņēmums, paralēli volejbolam sāku tur strādāt. Pēc kāda laika komandām noteica ārzemnieku limitu, nācās aiziet. Komandu sameklēju citā pilsētā. Tas bija grūts laiks — strādāju vienā vietā, spēlēju citā, mūžīgā braukāšana nogurdināja. Pēc gada izlēmu volejbolu mest malā. Somijā domājām palikt, arī valodu laika gaitā apguvām. Darbs bija labs, arī sieva dabūja darbu, bijām jau iedzīvojušies, nopirkām māju, bija visas sociālās garantijas.
Pietrūkst rupjmaizes — Vai gadījās izmantot arī ārstu palīdzību? — Ar veselības aprūpi Somijā bija knapi. Bērnam temperatūra, jābrauc uz pirmo palīdzību, bet tur “dzīvā” rinda. Ar mazu bērnu nācās nosēdēt trīs četras stundas. Rezultātā — iedeva kaut kādas tabletes. Tādēļ, kad dēls slimoja, paši tikām galā. Tomēr visumā medicīna tur ir augstākā līmenī. Kopio pilsētā bija institūta slimnīca, ja gadījās kas nopietnāks, braucām turp. Somijā apmeklēju arī zobārstu, cenas tur nav ļoti augstas, parastā Somijas poliklīnikā līdzīgi kā Latvijā. Nesen biju pie zobārsta Salaspilī un secināju, ka te ir augstāks serviss, cita attieksme un zināšanas.
— Kā visvairāk pietrūka, tik ilgus gadus esot prom no Latvijas? — Ģimenes, draugu, protams, un pārtikas! Pietrūka rupjmaizes, šprotu, Rīgas salmiņu, biezpiena, žāvējumu. Šie izstrādājumi Somijā nav tik aromātiski kā pie mums. Arī alus pie mums ir labāks, piemēram, “Užavas”. Kad pats braucu uz Latviju vai kāds brauca ciemos, pasūtījām 10 klaipiņu rupjmaizes, ielikām saldētavā un pa vienam ņēmām ārā. Bet tagad arī citās valstīs var nopirkt šo to no Latvijas eksportprecēm.
Dēlu sportā atbalstīs — Somijā bijāt iedzīvojies, tur ir stabilāka situācija nekā pie mums. Vai nebija bail atgriezties Latvijā? — Vispirms sameklēju darbu, jo atgriezties “nekurienē” nevarēju. Pēdējā septembra dienā ierados Latvijā, bet jau nākamajā devos uz darbu Aizkrauklē. Tad vēl bija “treknie” gadi — ziedu laiki. Nenožēloju, ka esmu šeit, atpakaļ uz Somiju nevēlos, noteikti palikšu Latvijā. Ticības jaunajai valdībai nav, izvilkt Latviju no krīzes būs ļoti grūti. Krīzi izjūtu, darba biežāk nav nekā ir. Celtniecība visā Latvijā šobrīd apstājusies.
— Kāpēc tomēr izlēmāt atgriezties? — Lai arī biju domājis palikt Somijā, beidzoties attiecībām ģimenē, sapratu, ka Somija tik ļoti nesaista, lai arī tur bija stabilitāte. Es atbraucu uz Latviju, bijusī sieva palika Somijā. Rauls, vecākais dēls, pārdzīvoja. Kaut uz Somiju aizbraucām, kad Raulam bija tikai četri mēneši, viņš tomēr vēlējās atgriezties Latvijā. Vienojāmies, ka dēls dzīvos pie manis. Šogad viņš sāka mācīties septītajā klasē.
— Vai dēlam nebija grūti iedzīvoties svešā vidē? — Sākumā viņam bija grūtības ar latviešu valodu. Somijā ir savādāk, skolotāji vairāk auklējas ar bērniem, Latvijā viņi ir prasīgāki. Somijā Rauls pēc ceturtās klases pārgāja uz lielāku skolu, tur gan attieksme nebija tik pozitīva. Tagad viņš mācās Ogres ģimnāzijā. Kad atnāca uz jauno skolu, teica — te ir draudzīgi bērni. Rauls Somijā sāka spēlēt hokeju — daļēji arī tāpēc izvēlējāmies dzīvot Ogrē. Te ir ledushalle. Tagad Rauls vairs nespēlē. Bija nesaprašanās komandā, un tā viss pajuka. Žēl, hokejā tomēr bija ielikts nopietns pamats, darbs, nauda. Somijā ir pamatīgas hokeja tradīcijas, katrā mazā pilsētiņā ir halle. Ja dēls izdomātu nopietni nodarboties ar sportu, noteikti atbalstītu, zinu visus tā plusus un mīnusus.
Visskaistākās meitenes Latvijā — Kā nokļuvāt Aizkraukles volejbola komandā? — Kad atgriezos Latvijā, Edgars (Edgars Ratnieks, sporta kluba “Aizkraukle” prezidents, treneris — aut.) mani uzreiz gribēja pierunāt. Īpaši nemaz vairs negribēju spēlēt, jo gandrīz visas brīvdienas aizņemtas. Tomēr izkustēties gribas. Labi, ja tieku uz spēli, ja netieku — īpaši nepārdzīvoju. Latvijā vēl neesmu bijis nevienā treniņā. “Vecums”, ceļi sāp, par sevi atgādina iegūtās traumas. Ja trenējas, tad var ilgāk spēlēt. Lai spēlētu labākā līmenī, vajadzīgi regulāri treniņi, jāapmeklē svaru zāle. Bet man pietiek, jāatpūšas.
— Vai jums ir vēl kādi vaļasprieki? — Somijā sāku makšķerēt, tur ir zivīm bagāti ezeri, bez loma nekad nenācu mājās. Līdzi ņēmu tikai vienu vai divas līdakas, pārējās zivis laidu atpakaļ. Lielākais loms bija sešarpus kilogramu smaga līdaka. Tagad arī šad tad makšķerēju Sēlijā. Nezinu, kādi Daugavā lomi, vēl nekas nav pieķēries!
— Kā iepazināties ar Sandru? — Ar dzīvesbiedri Sandru esam pazīstami no izlases laikiem — tas ir no 1991 gada. Abi esam volejbolisti, abi spēlējām izlasē. Bijām tikai pazīstami, zināju, ka ir tāda Sandra. Atbraucu no Somijas uz Latviju, un janvārī mēs nejauši satikāmies, viens otru speciāli nemeklējām. Sandra atbrauca ciemos uz Salaspili, kur tolaik dzīvoju, kā atbrauca, tā palikām kopā.
— Esat daudz kur bijis, daudz redzējis. Vai varat piekrist apgalvojumam, ka visskaistākās meitenes ir Latvijā? — Pilnīgi noteikti! Visur ir smukas meitenes, bet vidējais rādītājs Latvijā ir krietni augstāks. Latvijā ej pa ielu — viena, otra, trešā, visas simpātiskas!
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Pļavinskis.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Jēkabpils, 1970 gads.8. Maijs.IZGLĪTĪBA: Murjāņu sporta ģimnāzija, studijas RTU.DARBA VIETA: SIA “ALIN MT” Aizkrauklē, būvgaldnieks.VAĻASPRIEKS: sports, makšķerēšana.ĢIMENE: dzīvesbiedre Sandra, dēls Rauls un Roberts Pauls.AUGUMS: 206 cm.HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
