Es pirmdien nebiju darbā — priekšniecībai gan pateicu, ka esmu slima, bet patiesībā svinēju jauno gadu. Es nesaprotu mūsu valdības nostāju — visu mēs importējam no Ķīnas, bet kāpēc 26. janvārī, kad Ķīnā sākās Jaunais gads, mums nebija brīvdiena? Mums tomēr vajadzētu pielāgoties viņu svētkiem, nevis tikai ēst, ģērbt un labot Ķīnas ražojumus.
Kādā žurnālā izlasīju, ka viss iecerētais piepildās, ja austrumnieku Jaunā gada priekšvakarā visas vēlēšanās uzraksta uz sarkana papīra. Man gan sarkana papīra nebija, tāpēc uzrakstīju uz zaļa, domāju, ka nozīmi tas nemazinās. Katram gadījumam sarakstīju labi daudz vēlēšanos, patiesībā pietiktu, ja puse piepildītos.
Pēc ķīniešu ticējumiem līdz svētkiem jāatdod visi parādi un jāsakārto mājoklis, kā arī jānogriež mati un nagi, jo šķēru lietošana šajās dienās izraisīs konfliktus nākotnē. Gandrīz visu tā arī izdarīju, tik parādus bankām nenomaksāju. No kā tās dzīvos, ja ne no maniem procentiem?
Jaunā gada pirmo dienu ķīnieši pēc tradīcijas pavada tuvinieku vidū, dāvinot viens otram sarkanas aploksnes ar naudu. Sarkanas aploksnes es visiem sagādāju, bet naudu — pati uzzīmēju.
Abi ar Indriķi uzģērbām Ķīnā ražotus T-kreklus, uzklājām ķīniešu austu galdautu un galdā likām Ķīnā tapušus traukus. Arī ēdienus pagatavoju ķīniešu gaumē. Ēdām vistas spārniņus saldajā mērcē un dzērām tēju. Tagad es patiešām jūtu, ka sācies Jaunais gads.