Vāgūzis. Neliels dzīvoklītis vecā koka mājā Liepājā

IESAKA AGITA GRĪNVALDE-IRUKA, laikraksta “Staburags” galvenā redaktore

Žurnālista un publicista Andžila Remesa grāmatā par Liepājas krogiem 20. gadsimtā, kas manās rokās nonāca pagājušajā rudenī, viena atkāpe bija veltīta tādai leģendārai vietai Liepājā kā Vāgūzis. Apzināti to tāpat kā Ēriks Hānbergs rakstu ar lielo burtu, lai gan tā nav apdzīvota vieta vai ciemats, taču tā šajā vēju pilsētā tolaik bijusi ļoti īpaša vieta. Vieta, kur pulcējās radošās personības un pat dažs padomju laiku drošības dienestu aģents atlāvies kādu vaļību un laidis gar ausīm to, kā dēļ citkārt noteikti nonāktu tā sauktajā “stūra mājā” galvaspilsētā. Vāgūzis bija leģendārā fotogrāfa Ulda Brieža, ar kuru kādu laiku man bija iespēja kopā strādāt, dzīvesvieta. Tāpēc man šī vieta likās jo interesantāka. Izlasīju, ka Ēriks Hānbergs tai veltījis pat veselu grāmatu, un nolēmu, ka man tā noteikti jāizlasa. Taču līdz pat šim brīdim tā arī nesanāca grāmatu paņemt rokās. Un tikai tagad, kad gan Andžils Remess, gan Uldis Briedis uz mums noraugās no mākoņu maliņas, sapratu, ka lasīšanu vairs nevēlos atlikt.

Kas tad bija Vāgūzis? Tas bija neliels dzīvoklītis vecā koka mājā kādā Liepājas ieliņā, kur mitinājās viena no 70. un 80. gadu Liepājas radošajām personībām fotogrāfs Uldis Briedis, kurš gan savas harismātiskās personības, gan brīvdomātāja attieksmes dēļ pie sevis un ap sevi pulcēja aktierus, mūziķus, dzejniekus, rakstniekus un citus. Ērika Hānberga, paša Ulda Brieža un citu laikabiedru atmiņas spilgti uzbur tā laika notikumus un cilvēkus, domas un runas, izjokošanas un ēverģēlības. Spriežot pēc atmiņu stāstījumiem, bieži aktīva dzīve Vāgūzī ritēja arī bez paša saimnieka klātbūtnes, un netrūka arī tādu, kuri tur devās, lai tikai paskatītos, kāda tad izskatās šī izslavētā bohēmas saliņa. Fotogrāfijas un apraksti viegli ļauj iedomāties Vāgūža iekārtojumu — istabas vidū koka pasta rati, kas pielāgoti gulēšanai, uz tā koka zārks, kurā arī ik pa laikam kāds ērti iekārtojies, un slavenā U. Brieža zvanu kolekcija. Grāmatā gan nav tikai uzdzīves un joku atstāsts, tas ir arī stāsts par Briedi kā izcilu fotogrāfu, ne velti, viņam aizejot, kolēģi rakstīja — ir noslēdzies viens posms Latvijas fotogrāfijas vēsturē.

Pēc grāmatas izlasīšanas kaut ar vienu acs kaktiņu gribētu ieskatīties Vāgūzī, taču tā vairs nav. Tas būtu lielisks muzejs vai piemineklis Liepājas radošajām personībām, taču jau tālajā 1995. gadā vecā koka ēka tika nojaukta. Tikai pastaigājoties pa Jāņa ielu un vērojot seno koka apbūvi, var iedomāties, kā tur izskatījās pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad risinājās grāmatā aprakstītie notikumi.