Jēkabpils ukraiņu biedrība “Javir” 7. maijā svinēja savu 22 gadu jubileju. Tās darbības mērķis ir veicināt ukraiņu kultūras, valodas, tradīciju kopšanu un nacionālās identitātes saglabāšanu, nododot to nākamajām paaudzēm. Šajos gados biedrība pulcējusi un vienojusi ukraiņus no Jēkabpils un citiem novadiem, bet pēdējā laikā bijusi arī kā atbalsts tautiešiem no kara plosītās Ukrainas.
Mājas izjūta
Biedrībā jau daudzus gadus darbojas un to vada Valentīna Zarnicka. Viņas “labā roka” šajā darbā ir Viktorija Artemjeva. Tikāmies dienā, kad biedrībā gatavojās tradicionālā ukraiņu tautas tērpa simbola – višivankas dienai, ko atzīmē maijā. Saistībā ar to notika tautastērpu fotosesija, un katram ansambļa dalībniekam ir astoņi tērpu komplekti, ko darinājuši paši vai pasūtīti Ukrainā. Ar tautastērpu dažādību un arī ar citiem ukraiņu tautas tradīciju un kultūras priekšmetiem var iepazīties biedrības telpās Kopienu centrā Rīgas ielā 192, kur “Javir” atrodas gadu. Iepriekš telpas bijušas citviet, bet nu jau viņi apraduši ar jauno vietu un turpina aktīvi darboties. Veidojot savu mājvietu, biedrībai bija svarīgi, lai ikviens ienāktu nevis vienkārši telpā, bet justos kā ukraiņu “hatā” (mājā). Šī izjūta tur patiešām ir.
Viktorija stāsta, ka viens no biedrības stūrakmeņiem ir ansamblis, kas darbojas no pašiem pirmsākumiem. Šobrīd tajā dzied 12 cilvēki. Pirmo gadu tā vadītāja ir ukrainiete Irina Voitenko, kura uz Jēkabpili atbrauca no Ukrainas jau kara sākumā. Tagad viņa savu enerģiju un aizrautību velta kolektīvam. Tāpat darbojas arī bērnu un jauniešu radošā studija, kurā dalībnieki gan dzied, gan spēlē teātri un veido literāri muzikālus pasākumus bērniem.
“Kopā ir gan ukraiņu, gan latviešu bērni, kā arī tie, kuri pie mums atbraukuši pēc notikumiem Ukrainā. Bērniem tas viss ļoti patīk. Viņi labprāt nāk pie mums uz radošajām nodarbībām, kas ir saistītas ar ukraiņu kultūru un tradīcijām. Ar saviem kolektīviem bieži esam pasākumos gan Jēkabpilī, gan citviet,” stāsta Viktorija.
Jūtas tuvāk vectēvam
Viņa pati biedrībā “Javir” ir no 2019. gada, kad Nodarbinātības valsts aģentūrā piedāvāja tur darbu kā biroja darbiniecei. Drīz vien tas viņai kļuva ne tikai par darbu, bet “ievilka” arvien dziļāk, jo Viktoriju piesaistīja ukraiņu kultūra. Pamazām viņa sāka darboties pasākumu veidošanā un vadīšanā, ansambļa darbībā, iesaistot šajās aktivitātēs arī savus bērnus, kuri teju izauguši kopā ar mammas darbošanos biedrībā.
Kas Viktoriju pamudināja palikt biedrībā?
“Manas dzimtas viena puse ir krievi, bet vectēvs bija no Ukrainas. Dzīvojot Latvijā, viņš ļoti skuma pēc savas dzimtenes, ko mīlēja un daudz par to stāstīja. Man kā bērnam tas bija interesanti un palika atmiņā. Viņam bija tāda maza grāmatiņa ar dziesmām, ko viņš bieži šķirstīja. Kad ienācu biedrībā, radās vārdiem neaprakstāma sajūta – esmu kā mājās. Mani arī te ļoti sirsnīgi uzņēma. Tikko biju sākusi strādāt, man bija dzimšanas diena, un ukraiņi īpaši man nodziedāja dziesmu. Tas bija tik sirsnīgi. Viss pamazām radīja vēlmi darboties vēl un vēl, kā arī sajūtu, ka mans vectēvs, kurš 2009. gadā aizgāja mūžībā, ir kaut kur tuvumā. Tāpēc esmu te un gribu turpināt strādāt, lai biedrība aug un veidojas,” stāsta Viktorija.
Viņa atzīst, ka Jēkabpilī sabiedrība ir atsaucīga. Lielāka interese par aktivitātēm ir vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo, piemēram, ansamblī dzied gan tautasdziesmas, gan dziesmas no viņu jaunības, kas joprojām ir tuvas. Jauniešus tas saista mazāk, bet biedrība cenšas iesaistīt arī jauno paaudzi. Tas izdodas un rada pārliecību, ka nākotne ir.
Atvērti ikvienam
“Javir” biedri ir cilvēki ne tikai no Jēkabpils, bet arī citiem novadiem un pat ārvalstīm, šeit nepastāv teritoriālās robežas. Sadarbība ir arī ar citām ukraiņu biedrībām Latvijā. Ne visi ukraiņi gan meklē saikni ar biedrību, arī atbraukušie no Ukrainas. Tomēr ir cilvēki, kam tā ir nepieciešama. Biedrība ir atvērta visiem – jebkuras tautības, reliģijas vai kultūras cilvēkiem, ja vien viņiem ir interese par ukraiņu kultūru.
Biedrība cenšas palīdzēt arī ar praktisku informāciju. Izveidota sava “Watsapp” grupa, kur ziņas var operatīvi izplatīt, piemēram, pastāstot, kā pierakstīties pie ārsta, kur meklēt valodu kursus, darbu vai skaidrot citus jautājumus.
Kur cilvēki gūst patiesu informāciju par notikumiem Ukrainā, pasaulē un Latvijā? Viktorija atzīst, ka pamatā no oficiālajiem masu medijiem un šobrīd nav jāsaskaras ar izteiktu dezinformāciju, kā tas bija iepriekš. Tomēr viņi cenšas pēc iespējas mazāk runāt par karu un citām negācijām, jo svarīgāks ir cilvēku emocionālais stāvoklis.
Jauns izaicinājums
Līdzīgi kā citiem, arī “Javir” darbība mainījās pēc Ukrainas kara sākuma, kas bija grūts laiks. Tobrīd uz beigām gāja pandēmijas ierobežojumi, kad parādījās jauns izaicinājums.
“Bija jārisina daudzi jautājumi, jāpārvar birokrātiski šķēršļi un arī jācīnās ar dezinformāciju. Kāds ar mums sazinājās, kāds ne, bet visiem mēģinājām skaidrot patieso situāciju. Arī Jēkabpils novada pašvaldība mums deva iespēju informēt par savu darbību un sniegt ziņas par pasākumiem un darbiem. Neesam tā biedrība, kas nodrošina materiālo palīdzību, bet ukraiņiem sniedzam emocionālu atbalstu. Ikviens var atnākt kaut vai parunāties, kā arī varam piedāvāt kādu interesantu nodarbību, lai cilvēki var gūt mieru no kara šausmām,” stāsta Viktorija.
Viņa atzīst, ka daudzi to arī atrod. Viens piemērs ir jau minētā Irina, ir arī citi. Atbraukušos ukraiņus biedrība cenšas integrēt vietējā sabiedrībā, veidojot kopīgus kultūras pasākumus, pieredzes apmaiņu, jo tādējādi viens otru var labāk izprast.
Biedrība turpina arī sadarbības projektus ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Šobrīd “Javir” strādā viena latviete un meitene no Ukrainas, kas veido labu valodas un pieredzes mijiedarbību. Paredzēts piesaistīt vēl vienu ukrainieti tieši kultūras pasākumu rīkošanai.
