Dažkārt brīnos pats par savām domām. Vēl Evikas Siliņas valdīšanas laikā pieķēru sevi pie radikālas idejas. Ja valsts patiešām vēlas samazināt izdevumus, varbūt nevajag gadiem ilgi saudzīgi meklēt, kur nogriezt dažus eiro šeit un dažus tur. Varbūt jāskatās daudz drosmīgāk.
Toreiz nodomāju, ka visefektīvākais veids būtu nevis maiga ekonomēšana, bet ministriju skaita samazināšana. Patiesībā valstij pietiktu ar dažām galvenajām nozarēm, kas pārvalda naudu, izglītību, veselību un drošību. Pārējās funkcijas varētu integrēt šo struktūru ietvaros, uzticot tās attiecīgo jomu profesionāļu komandām.
Īpaši grūti man bija saprast, kāpēc nepieciešamas arvien jaunas ministrijas. Piemēram, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija. Vēl jo vairāk — Klimata un enerģētikas ministrija, kas radās, sadalot Ekonomikas ministrijas enerģētikas politikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas klimata politikas funkcijas starp jaunām durvīm, jaunām izkārtnēm un jauniem kabinetiem.
Tāpēc jūnija sākumā ar zināmu pārsteigumu izlasīju finanšu ministra Māra Kučinska teikto. Izrādās, neesmu vienīgais, kuram radušies jautājumi par to, cik liela valsts pārvalde Latvijai patiesībā vajadzīga. Arī Kučinskis norāda, ka nepieciešamas būtiskas pārmaiņas un jāvērtē iespējas samazināt. Piemēram, būtu jāvērtē Klimata un enerģētikas ministrijas lietderība, norādot, ka tās funkcijas varētu integrēt citās ministrijās.
Tomēr jo vairāk par to domāju, jo vairāk saprotu, ka problēma nav tikai ministriju skaitā, bet gan domāšanā. Tiklīdz sabiedrībā parādās kāda problēma, valsts pārvaldes pirmais instinkts bieži vien nav prasīt rezultātu no esošajām iestādēm, bet gan veidot jaunu struktūru.
Ja trūkst koordinācijas, tiek izveidota koordinācijas padome. Ja kāda joma kļūst politiski aktuāla, rodas aģentūra, birojs vai sekretariāts.
Varbūt tāpēc īstais jautājums nav par to, cik ministriju Latvijā ir šodien. Jā, to ir veselas četrpadsmit! Jautājums ir — cik vēl ministriju būs vajadzīgas, līdz beidzot kāds uzņemsies atbildību par rezultātu. Pārāk bieži katrai jaunai problēmai tiek būvēta jauna institūcija. It kā valsts aparāta audzēšana pati par sevi būtu risinājums. Taču nodokļu maksātāji nemaksā par jauniem kabinetiem, amatiem un izkārtnēm. Viņi maksā par darbu. Kamēr vieglāk ir radīt kārtējo struktūru, nevis prasīt atbildību no esošajām, ministriju skaits var augt bezgalīgi, bet rezultāts palikt tas pats.
