“Staburagam” uzticīgs no zēna gadiem līdz sirmam vecumam

Rīt apritēs 55. gadskārta, kopš iznāk vietējais, neatkarīgais laikraksts “Staburags”. Kopā ar lasītājiem varam atzīmēt “smaragda kāzas” jeb vairāk nekā pusgadsimta kopābūšanas laiku. Vislabāk mūs pazīst mūsu uzticamie, ilggadējie lasītāji. Viens no tādiem ir Aivars Vingris no Klintaines, kurš “Staburagu” lasa vairākus gadu desmitus. “Komunisma Uzvaru” rokās turēja vēl zēna gados, tagad avīzi lapo jau cienījamos gados kopā ar sievu Ainu.
— Atminaties pirmo reizi, kad rokās turējāt “Komunisma Uzvaru”?
— Jaunekļa gados — biju beidzis 8. klasi. Tas bija 1967./1968. mācību gads, iestājos tehnikumā. Līdz tam laikam prese mani neinteresēja, bet tehnikumā visi zēni cilāja avīzes un žurnālus. Atradu jauno laikrakstu par Stučkas rajonu. To lasīja visi, arī mani vecāki abonēja. Sākoties patstāvīgai dzīvei, arī savā ģimenē pasūtījām avīzi, ko lasām vēl šodien. Ar “Staburagu” kopā esam daudzus gadu desmitus.
— Visbiežāk cilvēki ar pretestību pieņem pārmaiņas. Kā uztvērāt laikraksta nosaukuma maiņu 1988. gadā — no “Komunisma Uzvaras” par “Staburagu”?
— Tas bija piesātināts, aktīvs laiks. Gribējām atbrīvoties no padomju jūga, viss latviskais nāca iekšā! Jutām, ka tam tā ir jābūt. Kāda “Komunisma Uzvara” laikrakstam varēja būt, ja mēs strādājām kā kompartija, ar vienpartijas valdību pie stūres. Jau tajā laikā šis nosaukums man nepatika, tādēļ priecājos par tā nosaukuma maiņu uz “Staburagu”.
— Katram ir sava avīzes lasīšanas maniere. Viens sāk no sākuma, cits no beigām. Kā jūs lasāt?