“STABURAGAM” — 55: kādreizējo darbinieku atmiņu stāsti

Kavējoties atmiņās par “Staburagā” nostrādāto laiku, spilgti prātā palicis kāds gadījums. Avīzē tas netika aprakstīts, jo bija gana dīvains, toties atmiņā paliekošs.
Notika tas tepat Aizkrauklē deviņdesmito gadu nogalē brīnišķīgi siltā vasaras dienā. Laikrakstam piezvanīja kāda kundze, sauksim viņu par Bertu. Berta satraukti stāstīja, ka viņai steidzami nepieciešama laikraksta palīdzība. Kāda? To pa tālruni nevarot teikt, lai žurnālists nākot pie viņas. Un lai steidzoties, kamēr nav par vēlu! Vēl piekodināja, lai nākot tieši es, citu žurnālistu viņai nevajag.
Biju jau pieradis pie lasītāju regulārām sūdzībām par dažādām likstām — sliktu apkuri, ūdens trūkumu, ziemā netīrītiem ceļiem (hmm, pa gadu desmitiem te maz kas mainījies), autobusa kavējumiem, veciem produktiem un citām lielākām un mazākām dzīves problēmām, kuras, viņuprāt, spēj atrisināt tikai “Staburags”. Bet Bertas balss šķita īpaši satraukta. Varbūt tiešām kas slikts gadījies? Steigšus posos ceļā.