Skrīveriete Ieva Cedere: arī kleitā var mašīnu labot

Kur tas laiks, kad man bija 25 gadi! Kolēģei, žurnālistiku studējušajai skrīverietei Ievai Cederei, kas nu jau kādu laiku dzīvo Aizkrauklē, tik aprit šodien. Es šajā vecumā nedomāju par darbu avīzē, toties Ieva jau skolas laikā rakstījusi tik labus domrakstus, ka skolotāja tos lasījusi skaļi priekšā pārējai klasei. Jāteic, ka ar maniem sacerējumiem bija tāpat.
Pret profesiju uzceļ barjeras
Ievai skolā patika komunikācija un rakstīt — tik vienkārši. Ar to pietika, lai saprastu, ka jādodas uz Vidzemes Augstskolu Valmierā iegūt bakalaura grādu žurnālistikā. Izlēmusi pati, bez vecāku, radu vai draugu pamudinājuma. Ievas mamma iepriekš bijusi uzņēmēja, tētim tuvi atslēdznieka darbi, kā meita saka, viņš mums plaša profila cilvēks ar zelta rokām. Kā vēlāk sarunā atklājas, tāda ir arī Ieva. Lai labi uzrakstītu, vispirms pašam daudz jāizlasa, un viņa atzīst — esmu grāmatu tārps. Studējot žurnālistiku, pavēries plašs darbības lauks — radio, televīzijā, ziņu portālos un avīzēs. Kādu laiku Ieva bija praksē arī “Staburagā”. Jaunatklātajā pasaulē viņa atradusi sev vissaistošāko žanru: veidot aprakstus — dzīvesstāstus. Patīkot būt novērotājai. Kā katram darbam ir savas ēnas puses, tās netrūkst arī šajā. Ar laiku pamanījusi, ka pret vārdu “žurnālists” daļai apkārtējo izveidojies kā naids, kā pretestība. Intervētajos cilvēkos radusies nepatika pret šīs profesijas pārstāvjiem, jo iepriekš viņu teiktais ir pārfrāzēts, pasniegts nekorekti. Arī paziņu lokā izveidojusies kā barjera pret viņu. “Par to palika mazliet skumji,” saka Ieva. Strādājot žurnālā “Ilustrētā Junioriem”, gan šādu problēmu nebijis. Gluži pretēji — katrs uzrunātais vēlējās dalīties savā pieredzē.