Skolotāja Inga Baginska Nedēļas pārdomās: Jauns gads, jauni izaicinājumi

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības un valdības pārstāvji tomēr vienojušies par kompromisu, un plānotais pedagogu streiks, kam vajadzēja sākties 19. septembrī, pēdējā brīdī atcelts. Sarunas bija ilgas un no valdības puses pārāk “izstieptas”, ik reizi piekāpjoties pa mazam solītim. Kad bija jūtams, ka streiks patiešām notiks un izglītības darbinieki nedomā atkāpties, varēja nonākt pie risinājuma. Skumji, ka bieži vien tikai ar galējiem līdzekļiem iespējams panākt pārmaiņas. Kamēr ej, runā vai dziedi piketā, neviens negrasās uzklausīt, bet vēl pārmet, ka streikam nav īstais laiks. Kad tad tāds ir? Vienmēr būs kādas problēmas, kas jārisina steidzamāk. Tas ir nepatīkami un nepareizi, kad ikreiz jāiet protestēt, lai kaut ko panāktu.
Mūsu skolā skolotāji atbalstīja streiku. Kad par dalību tajā rīkojām sanāksmi, piedalījās gan tie, kuri ir arodbiedrībā, gan tie, kuri nē. Lēmumu nestreikot izteica viens skolotājs, bet 33 bija par, jo tas vadzis bija pilns. Tas nebija tikai jautājums par atalgojumu, bet galvenokārt par slodzi, kas nu jau kļuvusi par smagu vezumu. Arī ieviešot jauno kompetenču pieejā balstīto izglītības programmu “Skola 2030”, ministrija nebija nodrošinājusi visu nepieciešamo. Nav grāmatu un citu mācību materiālu, tikai interneta adreses, kur tos var meklēt. Tas nozīmē, ka pēc astoņām stundām skolā tikpat jāpavada, lai sagatavotos nākamajai dienai. Nav kā agrāk, kad ir grāmata, burtnīca un skolotājs var domāt, kā to interesantāk mācīt. Tagad viss pašam jāmeklē un jābūt ļoti radošam, lai novadītu stundu. Ir arī jautājumi, kas ar vecākiem jārisina pēc darba laika, jo nevaru atteikt, un tad ir sajūta, ka visu laiku esi darbā un nevar no tā pat atslēgties. Kamēr skolotājs būs “apkrauts” ar neskaitāmiem pienākumiem, nesaprātīgu birokrātiju no ministrijas puses un papildu darbiem, jauniešus būs grūti piesaistīt darbam skolā. Jāmainās arī attieksmei pret šo profesiju, jo jau sen tā vairs nav īpašā cieņā.