Ja vēlamies pārmaiņas, tad arī rīcībai jābūt kardinālai

Aizvadītās nedēļas notikumu epicentrā visā pasaulē bija zemestrīce Turcijā un Sīrijā, kas prasīja daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības. Kārtējais sirdi plosošais notikums, kas atgādina par dzīves trauslumu un dabas varenību. Manā redzeslokā nonāca kādas sīrietes izplatīts video, kurā viņa ar apsārtušām acīm stāsta, ka viņu valstī jau gadiem notiek karš, kas ir prasījis daudzu cilvēku dzīvības. Viņiem neesot pieejamas dažādas pamatlietas. Zemestrīces radītais posts esot kārtējais trieciens valsts iedzīvotājiem. Vēstījumā viņa izkliedza sāpi par to, ka visa pasaule jūt līdzi un visādos veidos cenšas palīdzēt ukraiņiem, bet Sīrijas civiliedzīvotāju sāpes nevienam nerūpot gadiem. Diemžēl bez šīm pasaulē ir vēl valstis, kurās notiek karš. Kamēr būs egoistiski, varaskāres apmāti cilvēki, vārdi “miers pasaulē” tā arī paliks nerealizējama vīzija. Varbūt kādam tas ir mazs mierinājums, bet ir viens spēcīgs plāksteris šādām sāpēm — empātija. Kamēr cilvēki to izjutīs un turpinās sniegt palīdzīgu roku, vai tās būtu karadarbības, zemestrīces sekas vai kas cits, cilvēcei ir cerība uz atkopšanos un labāku nākotni.