Šī cilvēka tuvumā var gūt lielu pozitīvisma lādiņu. Optimists un vienmēr soli priekšā ar nākamo ideju, kuru realizēs ja ne tūlīt, tad rīt noteikti. Tāds ir Lauris Ločs no Aizkraukles pagasta “Dumburiem”. Tūlīt aiz ģimenes viņa lielākā dzīves nepieciešamība ir tehnika.
Viņam šajās dienās apritēs 30, bet jūtoties vismaz piecus gadus jaunāks. Līdz 25 gadiem dzīve ritējusi rāmi. Gaidījis, kad pienāks nākamais gads. “Dzīvoju un cīnījos ar kapitālismu. Bija savs traktoriņš, ar kuru apdarīju pagaiddarbus, cik varēju, sevi stutēju.” Piecpadsmit gadu vecumā iepazinies ar Vitu no Neretas. Vēlāk apprecējušies, vairāki gadi nodzīvoti sievas dzimtajā pusē. Lauris atzīst, ka tas bijis attiecību pārbaudījuma laiks.
Šķiet, vienā mirklī pieci gadi aizskrējuši. Šis laiks pavadīts, maizi pelnot pie traktora stūres. Sākumā tehnika bija darbavietā, paju sabiedrībā “Aizkraukle — A”, tagad sētā trīs personīgie spēkrati, un ar tiem viņš ar, pļauj, šķūrē. “Ziemā darbi pierimst, laiks rit lēnāk, bet tūlīt, kad nokusīs sniegs, tehnika būs jāliek lietā,” viņš saka.
Uz rietumu pusi, lai tur darbu meklētu, nekad neesot skatījies. “Tā būtu pēdējā muļķība,” viņš saka. “Ir bijuši grūtāki mirkļi, kad jāsajož josta, bet visu var pārdzīvot.”
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 16. marta numurā
