Pēdējā laikā manu Izabellu pazīt nevar — staigā trallinādama kā cīrulītis pavasarī. Iemesls pavisam vienkāršs — viņa kādā žurnālā izlasījusi rakstu par depresiju. Ja esot ļoti daudz darba un nekā negriboties darīt, tā esot viena no depresijas galvenajām pazīmēm.
— Bet man taču tā ir!, aiz laimes iesaucās Izabella un nu jau otro nedēļu tēlo slimnieci. Viņa ir lepna, ka beidzot arī viņai ir kāda slimība un ne jau kaut kāda prasta, bet ar aristokrātisku pieskaņu. Tagad varbūt beigsies viņas skraidīšana pie visādiem ārstiem. To nevar saskaitīt, cik viņa naudas iztērējusi veicot visādas analīzes. Ārsta slēdziens gan vienmēr bija īss un kodolīgs — ļoti veselīgs sievišķis!
Bet tagad katru dienu mājās man ir slimniece — pārnākusi no darba, uzliek uz galvas sniegbaltu dvieli, gulšņā pa gultu un šķirsta “Privāto Dzīvi” un “Saldo Dzīvi”. Kad izlasa kādu rakstu par miljonāru ballītēm, tā tūliņ sāk vaidēt: “O, man laikam atkal sākās depresijas lēkme!”. Man jau tagad jābūt gan kā mierinātājam, gan viesmīlim — no rīta un vakarā kundzei jāpasniedz maltīte. To, ka man no visa šī teātra varētu sākties depresija, Izabellai, protams, prātā neienāk. Viņa ir simulante ne depresante!
