Šogad vairākas piensaimniecības samazinājušas darba apjomu, apturējušas vai beigušas darbību. Varētu domāt, ka iemesls ir zemā piena cena, kas vasarā bija noslīdējusi zem desmit centiem par litru. “Staburags” sazinājās ar divām saimniecībām Kurmenes un Sērenes pagastā. Saimnieču stāstītais paver citu ainu — lielākā problēma ir strādnieku trūkums.
Lilijai Ļubiņecai no saimniecības “Bencēni” Sērenes pagastā bija arī veikaliņš Aizkraukles centrā, pastāvīgie pircēji. Tomēr šoruden saimniece nolēma govis likvidēt un piecpadsmit lopiņu devās uz Poliju.
Vai tas nozīmē, ka zaudēta pēdējā cerība? Lilija atbild, ka, zaudējot cerību, nekas pāri nepaliks. “Mēs visi ar to dzīvojam un esam laimīgi. Daļa to dara mierīgi un klusi, no malas noskatoties uz to tautu, kas, kaut neko nesaprot, kuļas un mēģina izdzīvot. Mums te, lejā, smiekli nāk par to augšu, bet mainīt neko nevaram, karot jau negribas,” vispārinot situāciju, viņa sāk stāstīt par saimniecību.
Rudenī ziņa par “Bencēnu” vēlēšanos pārdot govis nonākusi līdz Polijai, un drīz vien ieradušies uzpircēji, kas par labu cenu lopiņus paņēmuši. Kad darījums jau bija noticis, vien atlika govis aizvest, “pamodušies” līdzšinējie sadarbības partneri no piena pārstrādes uzņēmuma un gluži vai lūgušies, lai govis tomēr nepārdod, piesolot nez kādus labumus.
Lilija teic, ka nepieteicās kompensācijai par piena ražošanas samazināšanu. Īsti neesot bijis vērts — gan sarežģītības, īso termiņu, gan ieguvuma dēļ.
“Bencēnos” joprojām saglabājies piena pārstrādei nepieciešamais aprīkojums, un to “par sviestmaizi” atdot nevēlas. Par to arī interesējušies uzpircēji no Polijas, bet līdz šim visiem atteikts. “Paskatīsimies, kas tālāk notiks. Ja piena cena augs un noturēsies kā pašlaik poļiem, varbūt arī atsāksim…” cerīgi teic sēreniete un salīdzina piena pārstrādes sistēmu Latvijā, kas te ir sadrumstalota desmit pienotavās, nevis centralizēta, ar Lietuvu, kur darbojas vien pāris lielo uzņēmumu.
Šībrīža situācijā, kad piena cena atkal palielināta — virs 20 centiem par litru, pārdot piena govis vairs nav prātīgi. Tomēr bija daļa zemnieku, kuri pat gadu saņēma ļoti zemu samaksu. “Bencēniem” cena par pienu bija tāda, kas trenēja pacietību. Pēdējais piliens bija rēķins par elektrību, vienā mēnesī tik augsts, ka aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Tiesa, nākamais rēķins nedaudz piezemētāks. Pa virsu šim “pīrāgam” ir neražas gads — lietainā vasara. Lilija teic, ka viņas gadījumā noteicošais bija arī abu saimnieku cienījamais vecums: viņai — 74, vīram — 78 gadi. Aprūpēt 15 vai arī mazāk govju kļuva fiziski grūti, bet palīgu atrast nebija iespējams. Tie, kuri atsaukušies, vēlējušies saņemt lielu algu, kādu maza saimniecība nevar atļauties. Vien minimālo algu un nedaudz vēl. Tomēr ar padsmit govīm pietika, lai paši būtu paēduši, uzturētu tehniku un apkoptu 100 hektāru zemes. Vai zeme tagad būs jāpārdod? Lilija saka, iespējams, tomēr tādu variantu vēl neizskata.
Un tā īsti vēl nekas nav beidzies. Sarunā Lilija atzīstas, ka telītes ir atstātas, pamazām aug, tomēr kā piena govis tās nedomā turēt. Vai saimniekot nāks kāds no bērniem, mazbērniem? Saimniecei esot cerības par vienu no mazbērniem, kurš pašlaik ārzemēs, skumst pēc Latvijas. Pabeigšot studijas, varbūt atgriezīsies un tad, kas zina… Bet, ja tomēr nē, saimniecību likvidēs pilnībā.
Saimniece baras uz gudrajām galvām, kurām situācija un perspektīva labāk saredzama, kas braukā uz Eiropu, Āziju, bet jēgas no šiem pieredzes braucieniem nav, atbrauc tikpat tukšām galvām. Katrs zemnieks kuļas, kā māk, pilnīgi neko nezinot par rītdienu.
Vijas Raupas meita Silvija no zemnieku saimniecības “Binči” Kurmenes pagastā stāsta, ka rudenī uz pusi samazināja saimniecību, pārdodot desmit govis, atstājot 12 un vēl teles. “Atlasījām brāķētās, atstājot ar vislabāko izslaukumu,” stāsta Silvija. Pirmais no iemesliem šādam lēmumam — nav darbaspēka. Ja vasarā vēl kaut kā varēja iztikt, ar rudeni situācija šajā jautājumā saasinājās. Piena iepirkuma cenai prognozēja kāpumu, bet ar to vien bija par maz. Šobrīd saimniecībā lielie darītāji ir Silvija un viņas brālis Uģis, piepalīdzot bērniem un mammai. Dzīvo un strādā ar cerību, ka pavasarī būs vieglāk. Domu par saimniecības likvidēšanu gan nepieļauj.
Viņi arī neatbalstīja aicinājumu liet pienu grāvī jeb kompensācijām par ražošanas apjoma samazināšanu, jo vairāk tāpēc, ka uz laiku, kad šāds Zemkopības ministrijas piedāvājums izskanēja, piena cena izkustējās no zemākā punkta. Vasarā 13,5, bet tagad Jēkabpils piena kombināts maksā 22,5 centus par litru.
Ziemā 11 govis ir rēķinu nomaksai un pašiem maizei, bet pavasaris nāks ar desmit jaunām govīm un jaunām cerībām.
Strādnieki vienai dienai jeb par alus pudeli ir, bet gadās, ka paveicas un noturas vairākus mēnešus. Daļa kurmeniešu atraduši darbu citos novados vai aizbraukuši uz ārzemēm. Tad vēl ir tie, kas prom nebrauc, ar alkoholu neaizraujas. Viņu nav daudz, un čaklās rokas ir uz izķeršanu. Dienu viņi nostrādā pie viena saimnieka un vakarpusē vēl piepalīdz citam. Izķer un padalās arī “Binču” saimnieki. Darba meklētāju sludinājumos gan vairs neskatās un arī paši tādus neliek. Ierasti šie cilvēki vēlas nesamaksājami augstu algu, dažādus bonusus — savu dzīvokli un citu, ko maza saimniecība ne vienmēr var nodrošināt.
“Jāgaida, kamēr puikas, 19 un 13 gadu veci, nostāsies uz savām kājām un izlems saimniecības tālāko likteni,” sarunu noslēdzot, saka Silvija. ◆
